Karošana ir tikpat veca kā cilvēce. Militārā joma vienmēr ir gājusi kopsolī ar jaunākajām tehnoloģijām un izgudrojumiem. Militāri uzbrukumi ir prasījuši neskaitāmas dzīvības un sagrāvuši valstis. Ne velti V.I.Ļeņins ir teicis: „Karš ir pārbaudījums katras nācijas ekonomiskam spēkam un organizācijas spējām.”
Pat šodien, laikā, kad cilvēce ir apjautusi postošās kara sekas un pasaulē notiek diplomātiskas sarunas par miera uzturēšanu un drošības nozīmi, joprojām ik dienas tiek laupītas simtiem nevainīgas dzīvības.
Kopš Latvija pievienojās Eiropas Savienības dalībvalstīm, mūsu nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas Savienības plāniem un prioritātēm. Un Eiropas Savienības plāns šobrīd ir izveidot kopējus militāros spēkus. Šī referāta ietvaros pievērsīšos idejas attīstībai par kopējiem militāriem spēkiem, dalībvalstu nostājai, Amerikas Savienoto valstu pieredzei armijas izveidošanā, NATO nostājai, argumentiem par labu kopēju spēku izveidei un pretargumentiem.
Militārie spēki jeb bruņotie spēki ir tās valdības finansēti aizsardzības spēki, kaujas spēki un organizācijas. Tie pastāv, lai kontrolētu ārpolitikas un iekšpolitikas valsts pārvaldes institūcijas, kā arī lai aizstāvētu šīs struktūras un tautu no ārējiem agresoriem. Dažās valstīs bruņotajos spēkos iekļauti arī paramilitārie spēki. Militārie spēki tiek izmantoti, lai sasniegtu politiskos mērķus. Lielākajā daļā valstu militārie spēki tiek dalīti šādos militārajos pakalpojumos: armija, flote, gaisa spēki un žandarmērija vai paramilitārie policijas spēki. Uzbrukuma un aizstāvības militāro operāciju studēšanu sauc par militāro zinātni un tā ietver 3 līmeņus: stratēģiju, militārās operācijas un taktiku1. …