Eiropas integrācijas motīvus, kas arvien lielāku nozīmi ieguva pēc kara beigām un Eiropas valstu nozīmes zaudējuma par labu abām pasaules lielvalstīm, var sakoncentrēt piecos punktos:
Vēlme pēc jaunas pašizpratnes: pēc nacionālistiskajiem maldiem Eiropai vajadzēja dot iespēju jaunai kopības izjūtai. Tai vajadzēja būt demokrātiski veidotai Eiropai, kas būtu alternatīva noraidītajai nacionālistiskajai kundzībai.
Vēlme pēc drošības un miera: atsevišķās nacionālās valstis nebija spējušas aizkavēt Otro pasaules karu un tagad radās cerība, ka apvienotā Eiropa būs veiksmīgāka un vienlaicīgi nodrošinās aizsardzību pret komunistisko ekspansiju. Eiropai bija jākļūst par miera sabiedrību.
Vēlme pēc brīvības un mobilitātes: vēl pirms dažiem gadiem cilvēki cieta no kara izraisītajiem personu, preču un kapitāla kustības valstiskajiem ierobežojumiem. Līdz ar to pilnīgi saprotama kļūst vēlēšanās pēc netraucētas personu, uzskatu, informācijas un preču kustības.
Cerības uz ekonomisko labklājību: apvienotajai Eiropai cilvēkus vajadzēja ievadīt lielākas ekonomiskās stabilitātes un uzplaukuma ērā. Kopējam tirgum vajadzēja intensificēt tirdzniecību un dot iespēju efektīvākai ekonomiskajai rīcībai.
Cerības uz kopējo spēku: Eiropas valstis, kuras pirms 1914. gada ilgu laiku starptautiski bija spēlējušas vadošo lomu, tika saplosītas divos pasaules karos. Jaunās pasaules lielvaras – ASV un PSRS – noteica tādus jaunos starptautiskos spēka samērus, kas tālu pārsniedza salīdzinoši mazo Eiropas nacionālo valstu iespējas. Rietumeiropas valstis cerēja, ka apvienojoties politiski, tās kopā spēs atgūt lielu daļu no savulaik vienatnē zaudētās varas.
Drīz vien pēc kara Čērčila runā Cīrihē 1946. gada 19. septembrī jau bija jūtama nešaubīga orientācija uz “Eiropas Savienoto Valstu” vīziju, kuras pirmajam solim vajadzēja būt Eiropas Padomes izveidošanai. Čērčils runāja par visu iestāties gribošo Eiropas valstu savienību Francijas un Vācijas vadībā. Uz arvien asākās Austrumu – Rietumu konfrontācijas fona 1948. gadā spēcīgu impulsu saņēma organizatoriskā Eiropas kustība. Turklāt Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (EESO) dibināšana saistībā ar Maršala plāna īstenošanu skaidri parādīja, ka starptautiskā situācija: komunisma draudu sajūta, ko radīja arvien intensīvākā Austrumu bloka izveidošana; amerikāņu atbalsts Eiropas vienotības projektam cerībā uz atslodzi pasaules politikā un jaunu, lielāku tirgu atvēršanu; Rietumeiropas valstu kopējā vēlēšanās savstarpēji saistīties, lai izslēgtu atsevišķu nacionālo valstu jaunus, bīstamus savrupgājienus – lika forsēt Eiropas apvienošanas procesu.…
