Ideja par Eiropas valstu savienību radās un uzsāka savu attīstību pēc Otrā pasaules kara beigām, sākotnēji paredzot vairāk ekonomiska rakstura savienību, kas pamazām attīstījās un laika gaitā transformējās par Eiropas Savienību, kādu to pazīstam šodien. Pamatā Eiropas Savienība izauga no trim organizācijām, kuras secīgi viena otrai paplašināja šīs valstu savienības kompetences – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, Eiropas Ekonomiskās kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas.
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveides galvenais iniciators, un arī viens no vienotas Eiropas idejas atbalstītājiem, saukts arī „Eiropas tēvu” ir Roberts Šūmans, Francijas ārlietu ministrs pēc Otrā pasaules kara. Roberts Šūmans noformulēja rīcības plānu, kura pamatidejas bija Francijas un Vācijas sadarbība kā labākais veids jaunu karu un konfliktu nepieļaušanai Eiropā, kā arī Eiropas ekonomiska un arī politiska vienotība, kā ekonomisko izaugsmi veicinošs faktors. Vēsturē šis plāns iegājis ar nosaukumu Šūmana plāns. Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveides mērķis bija nodrošināt efektīvāku kontroli pār ogļu un tērauda ražošanu, kas 20. gs. vidū bija stratēģiski ļoti svarīga nozare. Līgums par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi tika parakstīts 1951. gada 18. aprīlī Parīzē un sākotnēji to parakstīja 6 valstis – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija. Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide paredzēja kopēja ogļu un tērauda tirgus izveidi Kopienas dalībvalstu vidū, ar kopēju šo produktu kontroli, kā arī tirdzniecību un tās plānošanu. Šo un citu līguma mērķu un uzdevumu īstenošanai tika plānots izveidot pārnacionālas institūcijas, līdz ar to dalībvalstis atteicās no lemšanas tiesībām Kopienas darbības jomās, deleģējot tās Kopienas institūcijām. Izpildvara Eiropas Ogļu un tērauda kopienā piederēja Augstākajam izpildorgānam, savukārt likumdevējvaras funkcijas pildīja Ministru padome, kas arī noteica galvenās politiskās vadlīnijas Kopienas darbībā.…
