Uz Eiropu kā vienotu veselumu ir mēģināts skatīties jau kopš Senās Grieķijas laikiem. Politiski Eiropu apvienot ir centušies daudzi valdnieki un karavadoņi, mēģinot Eiropas tautas pakļaut ar militāra spēka palīdzību, kas tā arī nevienam nav izdevies. Savukārt filozofiem Eiropa bija un ir kultūras vienotība ar kopīgām pagātnes saitēm un kopīgu, uz racionālismu un humānismu balstītu nākotnes perspektīvu.1
Eiropa gadu simteņiem ir bijusi vieta, kur bieži norisinājušies asiņaini kari. Laikposmā no 1870. līdz 1945. gadam Francija un Vācija savā starpā karojušas trīs reizes, piedzīvojot milzīgus cilvēku zaudējumus. Eiropas valstu vadītāji nonāca pie secinājuma, ka vienīgais veids, kā nodrošināt ilgstošu mieru starp valstīm, ir tās ekonomiski un politiski apvienot. 1950. gadā šajā datumā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans runā, kuras ideju viņš bija guvis no Žana Monē, ierosināja ogļu un tērauda rūpniecības nozares integrāciju. Tā rezultātā 1951. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kurā bija sešas dalībvalstis: Beļģija, Rietumvācija, Luksemburga, Francija, Itālija un Nīderlande. Lēmumu pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz ogļu un tērauda rūpniecību šajās valstīs tika nodotas neatkarīgai pārnacionālai struktūrai, kuru sauca par "Augsto iestādi". Tās pirmais priekšsēdētājs bija Žans Monē.2
Zem vārda integrācija slēpjas ļoti lieli gan politiskie, gan ekonomiskie procesi. Eiropas Savienības izveidošanās ir tikai maza daļa no lielā integrācijas viļņa, kas aizsākās jau pēc II pasaules kara. Lielā mērā integrācija sekmēja Eiropas ekonomisko, politisko un sociālo atkopšanos pēc Otrā pasaules kara. ES jau drīzā nākotnē varētu kļūt par ietekmīgu ekonomisku un politisku spēku, nostājoties līdzās pasaules lielvarām.3
Jau pēc Pirmā pasaules kara tieši jauna kara novēršana bija vadmotīvs Tautu savienības izveidei. Šis pats mērķis bija pamatā arī vairāku Tautu savienībai līdzīgu starptautisko institūciju dibināšanai pēc Otrā psaules kara (piemēram, ANO, Eiropas Padome).4 Reāli Tautu Savienība neattaisnoja dalībvalstu cerības, tādēļ tika domāts pat to, ka nākamajām institūcijām ir jābūt labāk organizētākām gan politiski, gan ekonomiski.…