Eiropas Savienības integrācijas motīvi un vēsture

Eiropa gadu simteņiem ir bijusi vieta, kur bieži norisinājušies asiņaini kari. Laikposmā no 1870. līdz 1945. gadam Francija un Vācija savā starpā karojušas trīs reizes, piedzīvojot milzīgus cilvēku zaudējumus. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un panākt ilgstošu mieru bijušo ienaidnieku starpā. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži valstsvīri, to vidū Konrāds Adenauers, Vinstons Čērčils, Alčīds de Gasperi un Robērs Šūmanis, sāka mudināt savu tautu veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz tās cilvēku un tautu kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm.

1.1 Galvenie Eiropas līgumi

Robērs Šūmanis (Francijas ārlietu ministrs) nolēma īstenot Žana Monē ideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Viņš piedāvāja apvienot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā valdīja cīņa, un nodot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tā rezultātā 1951. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kurā bija sešas dalībvalstis: Beļģija, Rietumvācija, Luksemburga, Francija, Itālija un Nīderlande. Lēmumu pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz ogļu un tērauda rūpniecību šajās valstīs tika nodotas neatkarīgai pārnacionālai struktūrai, kuru sauca par "Augsto iestādi". Tās pirmais priekšsēdētājs bija Žans Monē.
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums (EOT…