Eiropas Savienības institūciju struktūra

Eiropas integrācija sākās 1950.gadā, kad sešas valstis apvienojās, lai kopīgi dibinātu Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Septiņus gadus vēlāk šīs valstis nolēma paplašināt savu sadarbību, lai pilnīgi aptvertu ekonomikas jomu. Tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena.
Līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā 1993.gadā kā apliecinājums tam, ka organizācija ir kas daudz vairāk nekā ekonomiska savienība, kopienas nosaukums tika mainīts uz “Eiropas Savienība”.
Eiropas Savienība ir veidojusies 50 gadus ilga, pakāpeniska un neatgriezeniska integrācijas procesa rezultātā. Kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropas valstu savstarpējo attiecību pilnveidošana ir pāraugusi ciešā ekonomiskā un politiskā sadarbībā. Eiropas Savienība ir demokrātisku Eiropas valstu apvienība, kā ietvaros valstis apņēmušās kopīgi strādāt miera un labklājības sasniegšanai. Savienība nav viena valsts, kas aizstāj esošās valstis, tomēr tā ir kas vairāk nekā jebkura cita starptautiska organizācija. ES patiesībā ir unikāla - tās dalībvalstis ir izveidojušas kopējas institūcijas, kurām deleģē daļu savas suverenitātes, tā lai jautājumus par lietām, kas skar kopējās intereses, varētu demokrātiski izlemt Eiropas līmenī. Šo suverenitātes apvienošanu dēvē arī par "Eiropas integrāciju".
Šobrīd ES sevi pozicionē kā pārdrošu eksperimentu, kura ietvaros pēc brīvprātības principa kopēju valodu cenšas atrast 25 valstu pārstāvji, tādejādi veidojot pašreiz unikālu demokrātiski vēlēto parlamenta struktūru pasaulē. …