Secinājumi
Labklājības valstis, jeb, pareizāk – labklājības sistēmas ir sistēmas, kur valsts ar nodokļu un investoru palīdzību apgādā vai nodrošina ar sociālajiem pakalpojumiem personas vai personu grupas (ģimenes), kuras pašas nespēj sev sagādāt cilvēcīgus, izdzīvošanai nepieciešamus dzīves apstākļus.
Ir noteiktas četri labklājības sistēmu veidi – Anglo-Sakšu, Skandināvu, kontinentālā, dienvidu (citur – Vidusjūras) un Centrālās un Austrumeiropas, katra ar savām īpatnībām un praksēm, piemēram, skandināvu sistēma ir sociāldemokrātiska, savukārt Anglo-Sakšu – liberāla. Latvija un post-komunistiskās valstis pieder pie Centrālās un Austrumeiropas labklājības valstu sistēmas, taču tās ir izteikti mazattīstītākas, kā pārējo sistēmu labklājības valstis.
Komunisma laikā sociālās garantijas pastāvēja, taču tās atbilda minimālajiem Starptautiskās darba organizācijas noteiktajiem standartiem un nereti nebija kvalitatīvas. PSRS bija pavisam atšķirīga tirdzniecības politika, un tās pamats bija strādniecība, tādēļ, komunismam sabrūkot un PSRS republikām iegūstot neatkarību, pēdējās piedzīvoja lielas finansiālās problēmas, mainot tirgus un valsts pārvaldes sistēmu.
…