Šī kontroldarba mērķis ir iepazīties un mēģināt izprast Eiropas Savienības budžeta politiku, tā vēsturi, sadales principus. Iespējams, agrāk šī tēma nebūtu tik aktuāla un mēs tik ļoti neinteresētu, ja Latvija 2004. gada 1. maijā nekļūtu par ES dalībvalsti. Tādēļ, domāju, Latvijas iedzīvotājus interesē augstākminētie jautājumi, kā arī tas, kādu daļu mēs saņemsim no ES budžeta un cik daudz tajā būs jāiemaksā.
Eiropas Savienības (ES) budžeta politika savas vēstures gaitā bijusi pakļauta daudzveidīgām izmaiņām, kas skārušas ES finanšu autonomiju, dažādu Kopienas politiku attīstību un cīņu par kompetenču sadali starp ES Ministru Padomi un Eiropas Parlamentu.
Ar vārdu "budžets" saprot kādas atsevišķas personas, ģimenes, uzņēmuma, organizācijas vai valdības ieņēmumu un izdevumu plānu. Budžets tiek sastādīts noteiktam laika periodam, parasti gadam. ES budžets ietver visus plānotos ienākumus un izdevumus dažādiem pasākumiem, kurus ES realizē viena gada laikā. Juridiskais pamats budžetam ir noteikts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 199. – 209.pantā, Līgumā par Eiropas Savienību, kā arī 1994.gada 31.oktobra ES Padomes lēmumā par Eiropas Kopienas “pašu līdzekļu” sistēmu.
Var uzskatīt, ka Eiropas Savienības (ES) publiskās finanses ir bijis viens no galvenajiem instrumentiem, kas veicinājis tirgus konsolidāciju, konstitucionālā ietvara veidošanu un kopējas ES iekšējās politikas attīstību. ES kopējā finansu sistēma attīstījusies no samērā vienkāršiem pirmsākumiem dažādos politikas instrumentos, kas kopā nodrošina ES ar ievērojamiem līdzekļiem savu politiku (enerģētikas politika; vienotā lauksaimniecības politika; konkurences politika; ES paplašināšanas politika, u. c., kopā ES 17 svarīgākās iekšējās politikas) īstenošanai.
ES finansu sistēmas attīstību raksturo vairākas iezīmes. Pirmkārt, pakāpeniska lietoto finansu instrumentu loka paplašināšanās. Otrkārt, savienības dalībvalstu un ES publisko finansu sistēmu autonomija. Lēmums radīt ES "pašu ieņēmumus" iezīmē svarīgu federālisma elementu savienības politisko struktūru attīstībā. Treškārt, finansu resursu izvēršanai ir centrālā loma visos svarīgākajos ekonomiskās integrācijas posmos - muitas ūnija, Kopēja Lauksaimniecības politika, Delors I un vienots tirgus, Delors II un Ekonomiskā un monetārā ūnija. Ceturtkārt, katru ES paplašināšanos raksturo tās finansu ekonomiskais un politiskais konteksts.
Tieksme pēc finansu autonomijas raksturo Kopienas budžetu attīstību no pašiem tās pirmsākumiem. EOTK no paša sākuma bija savs finansēšanas instruments kā Kopienas nodoklis uz atsevišķām kalnrūpniecības precēm, bet vēlāk dibinātās EEK finansēšana balstījās uz dalībvalstu iemaksām.
Turklāt tika izmantotas dažādas finansēšanas iespējas pārvaldes budžetam un funkcionālajam budžetam (operatīvie izdevumi). EEK operatīvais budžets un Euratom budžets balstās uz principa, kas ņem vērā gan produktivitātes spēju, gan “tīrus” politiskos aspektus. Eiropas Sociālais fonds un Lauksaimniecības fonds līdz 1970. gadam, kad tika ieviesta pašu līdzekļu sistēma, balstījās uz finansēšanas principa, kas atspoguļoja dalībvalstu ekonomisko īpatsvaru (“ekvivalences princips”).
…
