Eiropas armija vai Eiropas Savienības armija nav pēdējās desmitgades izgudrojums. Pirmoreiz tā tika pieminēta vēl pirms 50 gadiem. 1959.gada nogalē, Francijas Ārlietu ministrs Roberts Šūmans, publiski atbalstīja tā saucamo „Plevēna plānu”– par Eiropas militārās savienības un ES armijas izveidošanu. Bet 80.gadu nogalē Parīze un Berlīne izveidoja kopēju franko – ģermāņu Padomi drošības un aizsardzības jautājumos.
Jau 1991.gada oktobrī abas valstis oficiāli paziņoja ES vadībai par ieceri tuvākajā nākotnē izveidot kopīgu „Eiropas korpusu”, kam pēc brīvprātības principa varēs pievienoties visas tā saucamās Rietumeiropas savienības dalībnieces. 1992.gada maijā Francija un Vācija sagatavoja dokumentu par „Eirokorpusa” izveidi, kam tolaik tika piešķirta „NATO Eiropas kolonas” loma. 2000.gada novembrī tika paziņots par ES vadības ieceri turpmākajos trīs gados uzsākt sava armijas korpusa izveidi. Tā oficiālais nosaukums Rapid Reaction Force (RRF) – t.i. „Ātrās reaģēšanas spēki”. Par RRF kodolu jākļūst jau minētajam Eirokorpusam, kura sastāvā ietilpst dotajā brīdī Rietumeiropas savienībā esošo dalībvalstu nacionālo armiju apakšvienības – Vācijas, Francijas, Spānijas, Beļģijas un Luksemburgas.
Jau 2002.gada martā Beļģijā notikušais samits apliecināja, ka ES cer paplašināt savas rindas. Tai skaitā arī 10 klāt nākošām valstīm būs jāuzņemas pienākumi kopējās aizsardzības nodrošināšanā. Jaunajai armijai pa tiešo jāpakļaujas ES augstākajam vadošajam orgānam – Eiropas padomei. Samitā tika plānots, ka vēl pēc dažiem gadiem Eiropā bez štābu vienībām un Eiropas ģenerāļiem, izveidosies arī pilnvērtīga armija. Skaitliski tai jābūt 60 tūkstoši karavīru sastāvā. Apmēram piekto daļu no kontingenta sastāva veidos Vācija, 12 tūkstošus karavīru – Francija, 9850 – Lielbritānija, pa 6 tūkstošiem – Itālija un Spānija, bet pārējie tiks iesaukti no citām ES valstīm.
Jau armijas izveides pirmajā etapā plānotais ekipējums ir: 300 – 400 kara lidmašīnas un 75 – 100 kuģi. Šādi bruņotai armijai jābūt spējīgai 60 dienu laikā organizēt plaša mēroga operāciju „karojošo pušu atdalīšanā, konfliktu atrisināšanā, iedzīvotāju evakuēšanā un humanitārās palīdzības sniegšanā.”
Nebija vien skaidrs, vai ES pietiks resursu tik milzīgas kara mašīnas uzturēšanai, un vai valstīm, kuras vienlaicīgi ir gan NATO, gan ES dalībvalstis – vai tām nenāksies maksāt divkārši.
