Eiropas Savienība (ES) ir politiska un ekonomiska organizācija, kas savā sastāvā
apvieno 27 Eiropas valstis. Eiropas Savienības vēsture sākās ar mieru un sadarbību
veicinošiem pasākumiem pēc Otrā pasaules kara. ES izveidošanās bija vērsta uz mērķi
izveidot tirdzniecības bloku, kas nodrošinātu mieru un stabilitāti Eiropā.
Pirmie soļi Eiropas integrācijas virzienā tika veikti 1951. gadā, kad sešas valstis
(Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga) izveidoja Eiropas Ogļu un
Tērauda Kopienu (EOTK), kas bija paredzēta, lai saskaņotu ogļu un tērauda ražošanu, un
novērstu nākotnes kara riskus, kas saistīti ar šo nozari. Šīs iniciatīvas pamatā bija vēlme
samazināt valstu savstarpējos konfliktus un uzlabot sadarbību ekonomikas jomā.
Pēc tam tika veikti vairāki centieni, lai paplašinātu EOTK darbību un iekļautu citas
nozares, kā arī paplašinātu EOTK dalībvalstu skaitu. 1957. gadā sešas dalībvalstis
parakstīja Romas Līgumu, izveidojot Eiropas Ekonomikas Kopienu (EEK). EEK bija
paredzēta, lai izveidotu brīvās tirdzniecības zonu Eiropā un veicinātu tirdzniecības attīstību.
EEK bija arī paredzēta, lai koordinētu dalībvalstu politiku un radītu labvēlīgus nosacījumus
uzņēmējdarbības attīstībai.
Tālākā Eiropas Savienības vēsture ietver paplašināšanos, arvien ciešāku sadarbību
starp dalībvalstīm un virzību uz ekonomisku un politisku integrāciju. 1973. gadā EEK
pievienojās Apvienotā Karaliste, Dānija un Īrija, pēc tam tika pievienotas arī citas valstis,
tostarp Grieķija, Spānija un Portugāle. 1993. gadā, Māstrihtas Līgumā tika izveidota Eiropas
Savienība, kas veidojās no EEK un iekļāva arī citus aspektus, piemēram kopējās ārpolitikas
un drošības politikas jomā, kā arī tiesiskuma, brīvības un drošības telpas radīšanu. Eiropas
Savienība kļuva par politiski, ekonomiski un tiesiski integrētu struktūru, kas apvieno
dalībvalstis saskaņotā veidā.…
