Eiropas Savienība (ES) ir demokrātisku Eiropas valstu apvienība, kā ietvaros valstis apņēmušās kopīgi strādāt miera un labklājības sasniegšanai. Savienība nav viena valsts, kas aizstāj esošās valstis. Tomēr tā ir kas vairāk nekā jebkura cita starptautiska organizācija. ES patiesībā ir unikāla - tās dalībvalstis ir izveidojušas kopējas institūcijas, kurām deleģē daļu savas suverenitātes, tā lai jautājumus par lietām, kas skar kopējās intereses, varētu demokrātiski izlemt Eiropas līmenī. Šo suverenitātes apvienošanu dēvē arī par "Eiropas integrāciju".
Organizācija ar nosaukumu Eiropas Savienība radās pamazām. 2. Pasaules kara laikā cietušās valstis meklēja ceļu, kā ātrāk atjaunot savu saimniecību un novērst konfliktus nākotnē. Tā 1950. gadā Francijas ārlietu ministrs, bijušais Vācijas Impērijas virsnieks 1. Pasaules karā Roberts Šūmans preses konferencē paziņo, ka pēckara Eiropā valstīm nepieciešams sadarboties ogļu un tērauda resursu izmantošanā. Jau toreiz viņa runā izskan vīzija par iespējamo Eiropas federāciju nākotnē. Turpmākie notikumi aizvien vairāk tuvina Eiropu šai vīzijai. Pēc diviem gadiem tiek radīta Eiropas Ogļu un tērauda apvienība, kurā iesaistās Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga. 1957. gadā Eiropas valstis paraksta līgumu par vēl divām kopienām – Eiropas Atomenerģijas kopienu un Eiropas Ekonomisko kopienu. Visas trīs organizācijas iegūst nosaukumu Eiropas kopiena. 1973. g. Pievienojas – Lielbritānija, Īrija, un Dānija. 1981. g. Savienībā tiek uzņemta Grieķija. 1986. gadā tiek parakstīts Vienotais Eiropas akts, kurā uzsvērta nepieciešamība veidot vienotu iekšējo tirgu, paplašināt politisko sadarbību, pastiprināt Eiropas Parlamenta lomu. Šajā pat gadā pievienojas arī Spānija un Portugāle.…
