Lai saprastu tagadni, jāpazīst pagātne.Eiropas kokam saknes sniedzas tālā pagātnē.Šā gadsimta sākumā savu dzīves darbu tam veltīja austroungāru valstsvīrs un domātājs R.Kudenove-Kalergi.Pirmā politiskā izpausme Eiropas kopībai bija Tautu Savienība Ženēvā, kad 1929.gadā Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns un Vācijas ārlietu ministrs Gustavs Strēzmans atbalstīja ES veidošanu Tautas Savienības ietvaros.Tas palika ideju līmenī, kuru aizslaucīja atdzimstošais imperiālisms.
Apzinoties to postu, kas bija piemeklējis Eiropu, Vinstons Čērčils savā 1946.gada 19.septembra runā Cīrihē prasīja radīt “Eiropas Savienotās Valstis”, kā arī atzina par ļoti nepieciešamu Francijas un Vācijas tuvināšanos.Pēdējos 70 gados šīs abas valstis bija izkarojušas trīs karus ar miljoniem upuru, un brūces vēl bija dzīvas.
Palaikam mazs likteņa mājiens izraisa tālejošas sekas.Francijā 1950.gadā ārlietu ministrs bija Robērs Šūmans.Viņa ģimene bija cēlusies no robežapgabala starp Vāciju un Franciju, kas pēdējos 50 gados bija svaidīts starp nesamierināmiem kaimiņiem no viena pie otra.Šūmana pārliecība gluži dabiskā kārtā bija tāda , ka Eiropas miers , kas nozīmē tās tālāku pastāvēšanu,ir atkarīgs no Vācijas un Francijas izlīgšanas.
Viņš pārņēma par savām tēzēm,kuras savā laikā aizstāvēja Žans Monē,kurš nebija politiķis,bet viņa rūpnieka un starptautiskā tirgotāja pieredze bija radījusi pārliecību, ka politiski neatrisināmus konfliktus var ievirzīt harmoniskā gultnē,strādajot pie abām pusēm izdevīgu saimniecisku problēmu izkārtošanas.
1950.gada 9.maijā Robērs Šūmans publicēja savu plānu, ko uzskata par sākumu Eiropas Savienībai.
…
