Mūsdienu pasaulē, kura iezīmējas ar zinātnes un tehnoloģijas straujo attīstību, cilvēki aizvien mazāk ļaujas cerībai, ka tās atrisinās visas viņu problēmas. Līdz ar to cilvēki aizvien vairāk nododas garīgiem meklējumiem. Pasaule kļūst nevis mazāk, bet vairāk reliģiska. Šādā pasaules stāvoklī dažādām netradicionālajām reliģiskajām konfesijām un kustībām ir milzīga iespēja atrast sev piekritējus.
Tomēr ne visas šīs reliģiskās kustības uz indivīdu un sabiedrību atstāj pozitīvas sekas, gluži pretēji, tās ir orientētas uz destruktivitāti. Tās spēj sagraut tradicionālās vērtību sistēmas un sabiedrības tikumisko morāli, kas ir viens no valsts stabilitātes nodrošināšanas pamatprincipiem.
Šīs netradicionālās reliģiskās kustības nav lokāla problēma. To attīstība iet kopsolī ar globalizācijas procesiem, tādējādi kļūstot par vispasaules mēroga problēmu. Tāpēc ir svarīgi izprast šo kustību būtību, mērķus un darbības principus.
Mana darba pirmā nodaļa sniedz vispārīgu ieskatu par reliģijas nozīmi sabiedrībā, jo, manuprāt, reliģijas vispārinātā jēdziena apskatīšana palīdz saprast šo kustību izplatības milzīgos ātrumus. Otrā nodaļa ir par netradicionālo reliģisko kustību būtību, to rašanās iemesliem. Trešajā nodaļā tiek aprakstīta šo kustību negatīvās ietekmes uz indivīdu un sabiedrību izpausmes veidi. Pie šīs nodaļas es pievienoju apakšpunktu, kurā ir īss apraksts par valsts un šo kustību attiecībām. Pēdējā ceturtajā nodaļā es sniedzu īsu populārāko Eiropas netradicionālo reliģisko kustību aprakstu.
„Par reliģiju tiek uzskatītas attiecības starp cilvēku un pārcilvēcisku varu, kurai viņš tic un no kuras jūtas atkarīgs. Šīs attiecības izpaužas īpašās jūtās (uzticēšanās, bailes), priekšsatos (ticība) un darbībā (kults un ētika). (K. P. Tīle (C. P. Tiele, 1830-1902))”1
Reliģijai ir viena no būtiskākajām nozīmēm cilvēka attīstības procesā un dzīvē. “Cilvēks bez ticības, šā vārda pilnajā nozīmē, nav cilvēks kā sociāla būtne. Zaudējot ticību, cilvēks zaudē savu būtību, nozīmi un arī cilvēcisko. Ticība ir jebkura indivīda socializācijas neatņemama sastāvdaļa.”2
Tradicionālās reliģijas nosaka cilvēku garīgās vērtības un morāli. Tādējādi tās ir kā sociāls spēks, kas var mazināt deviantīvo rīcību skaitu sabiedrībā. Reliģija ir tikumības pamats.
Reliģija pilda sabiedrības visdažādāko struktūru un tās locekļu saistīšanas funkciju. Tā ir orienēta veidot cilvēkā ticību un saskatīt garīgās vērtības.
“Cilvēku pievēršanās reliģijai kopš civilizācijas attīstības pirmsākumiem ir uztverama kā meklējuma process transcendenālismā, ārpus cilvēka esošās pieredzes apzināšana un augstāko garīgo vērtību akumulācija personiskajā dzīvē. Sociālā un garīgā pieredze, tās politiski institucionālais vērtējums dažādos civilizācijas attīstības posmos, formas un metodes, kādās tās tika apzinātas, uztvertas un interpretētas, kā arī pašas vispārsociālās vērības, ir daudzveidīgas.…