Eiropas Ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) ir augstākā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe. Tas vienlaikus ir ES galvenais instruments, lai sasniegtu tās ekonomiskās politikas pamatmērķus - stabilu izaugsmi un zemu inflāciju. EMS izveidošanas pamatā ir ideja par lielas, stabilas ekonomiskās un finanšu zonas radīšanu.
Ekonomiskā un monetārā savienība nozīmē:
1. vienotu valūtu - eiro - visās EMS valstīs jeb eiro zonā;
2. vienotu monetāro politiku visā eiro zonā, ko īsteno Eiropas Centrālā banka kopā ar eirozonas valstu centrālajām bankām. Tās galvenais mērķis ir cenu stabilitāte;
3. ekonomiskās un fiskālās politikas koordināciju starp dalībvalstīm.
Dalība EMS dalībvalstīm nozīmē stabilitāti un ekonomikas izaugsmi. Tas ietver dzīves līmeņa celšanos, plašāka preču un pakalpojumu tirgus pavērtās iespējas, lielāku politisko ietekmi un ciešāku integrāciju ar pārējām valstīm.
Taču dalība ES un EMS prasīja no dalībvalstīm arī aktīvu piedalīšanos reformu procesā. Vairumam valstu dalība ES nozīmējusi stabilitātes un labklājības līmeņa pieaugumu, jaunu darba vietu radīšanu, ārējo tiešo investīciju un kapitāla plūsmu pieaugumu.
2002. gada 1. janvārī uz skaidras naudas norēķiniem eiro pārgāja: Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija.
Vēsture. 1979. gada martā sāka darboties Eiropas Monetārā sistēma - kopīgas naudas ieviešanai nepieciešamās stabilitātes ieviesēja. Tās ietvaros dalībvalstu valūtu maiņas kursus piesaistīja Eiropas valūtas vienībai - ekijam (ECU), izmantojot tam veidotu Valūtas kursa mehānismu (VKM). VKM darbojās kā koordinātu režģis, kurā fiksēja dalībvalstu valūtu kursus un svārstību joslas ar ekiju. EMS iesaistījās visas Eiropas Kopienas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju. Ekijs bija valūtu grozs, ko veidoja Eiropas Kopienas dalībvalstu valūtas. 1989. gada aprīlī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar ziņojumu, kurā iezīmēts plāns EMS izveidei trīs pakāpēs. 1992. gada februārī Māstrihtā parakstīja ES līgumu. Tajā noteica laika grafiku, noteikumus un ekonomiskos kritērijus kopējas Eiropas valūtas ieviešanai, sākot ar 1999. gada janvāri. Līgums noteica, ka Eiropas kopīgo naudu sauks par ekiju. 1995. gada decembrī tika nolemts valūtas nosaukumu mainīt uz eiro. 2002. gada 1. janvārī 12 Eiropas valstīs apgrozībā laida eiro banknotes un monētas. Eiro banknotes un monētas var bez ierobežojumiem izmantot jebkurā eiro zonas valstī.
Līguma noteikumi
Saskaņā ar Līguma 121. panta 1. punkta 2. ievilkumu jānodrošina:
“valsts finanšu stāvokļa stabilitāte; tas paredz, ka ir sasniegts valsts budžeta stāvoklis bez pārmērīga deficīta, kā noteikts šā Līguma 104. panta 6. punktā”.
Līguma 121. pantā minētā Protokola par konverģences kritērijiem 2. pants paredz, ka šis kritērijs:
“ir tas, ka novērtējuma brīdī uz dalībvalsti neattiecas atbilstīgi 104. panta 6. punktam pieņemtais Padomes lēmums par pārmērīgu budžeta deficītu”.
Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra
104. pantā noteikta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Saskaņā ar 104. panta 2. un 3. punktu Eiropas Komisija sagatavo ziņojumu, ja kāda ES dalībvalsts nepilda fiskālās disciplīnas prasības, jo īpaši, ja:
1.plānotā vai reālā valsts budžeta deficīta attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību (kas saskaņā ar Protokola par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru definīciju ir 3% no IKP), izņemot gadījumus, kad
šī attiecība ir būtiski un pastāvīgi pasliktinājusies un sasniegusi atsauces vērtībai tuvu līmeni,
vai arī atsauces vērtība ir pārsniegta tikai izņēmuma kārtā un uz laiku, un šī attiecība joprojām ir tuva atsauces vērtībai;
2.valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību (kas Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru noteikta 60% no IKP), ja vien šī attiecība pietiekami strauji nesamazinās un apmierinošā tempā netuvojas atsauces vērtībai. …
