Rietumeiropas reālisma attīstībā visnozīmīgāko vietu ieņem franču māksla. Tā nav nejausība. Jau sākot ar 18.gs beigam, francijai piedereja vadoša vieta Eiropas sabiedriski politiskaja dzīvē. Šķiru cīņa starp muižniecību, buržuāziju un proletariatu šeit pieņēma izteikti klasiskas formas. Slēpdamās aiz karaļa un imperatora mantijas vai arī atklāti uzkundzēdamās, uzvaru svinēja buržuāzija. “Rūpniecība un tirdzniecība izauga līdz neaptveramiem apmeriem,” ta par Franciju 50.- 60. Gados rakstījis K. Markass, “biržas spekulācija svinēja savas kosmopolītiskās orģijas; masu nabadziba spilgti izcēlas blakus bēdīgi un noziedzīgi iegūtas izvirtušās greznības nekaunīgajam spožumam.”
19.gs vidū Francijā vēršas plašumā demokrātiskāun proletāriskā kustība. 1830. gada revolūcijai seko revolūcija 1848. gadā; politiskajā arēnā arvien drošāk iesoļo proletariāts, kas iet tautas masu priekšgalā. 1848. gada jūnijā tas atklāti saceļas pret buržuāziju, bet 1871. gadā, pasludinādams Parīzes Komūnu, izdara vēsturē pirmo varonīgo mēģinājumu ņemt politisko varu savas rokās.
Sabiedriko pretrunu saasināšanās, grandiozās šķiru cīņas, jaunās sociālās problēmas un sabiedrības demokrātiskās pārkārtošanas jautajumi nevarēja nesatraukt gaišākos prātus. Tie bija spiesti analizēt īstenības parādības un meklēt mākslā jaunus ceļus. Francijā, kur 19. gs galveno mākslas virzienu veidošanās un attīstība saredzama visskaidrāk, reālisma uzplaukums noverojams agrāk nekā citās zemēs un tas ir ciešāk saistīts ar sabiedriski politisko dzīvi. Šeit izauguši izcilākie gadsimta mākslas meistari.
1830.gada jūlija revolūcijaiezīmē būtisku pagriezienu franču mākslā. Revolūcijas ietekmē gaist romantiskās ilūzijas, pieaug interese par sociālo tematiku,tiek izstrādāta reālisma patstāvīga teorētiskā programma. Jaunajai mākslai izvirzītās pamatprasības formulējis Lavirons un Galbačo “1833.gada salonā”. Tālāk tās izstrādātas ievērojamu teorētiķu Torē- Biržē, Šanflerī, Diranti, Kastanjāri u.c. reālisma aizstāvju darbos. Būdami 1848. gada revolūcijas paaudzes pārstāvji, šie kritiķi priekšplānā izvirzija jautājuimu par mākslas audzinošo jomu. Pēc viņu domām, mākslas uzdevums ir vadīt sabiedrības attīstību pa progresa ceļu, kļūt par dzīves skolotāju, tādēļ tai jābūt aktuālai, sociāli piesātinātai un tautai saprotamai.…
