Cilvēktiesību nozarē, kas pamatā ir attīstījusies liberālajās Rietumu demokrātijās un tirgus ekonomikas apstākļos, sociālās tiesības ir atstātas pabērna lomā, jo vēsturiski tās cilvēktiesību statusā nokļuvušas vēlāk (XX gs. vidū) nekā politiskās tiesības, arī to saturs (valsts garantētais nodrošinājuma apjoms) nav tik skaidrs kā politiskajām. Vājākas ir arī to aizsardzības iespējas starptautiskajā līmenī, un joprojām ir sastopami uzskati, ka sociālās tiesības nav tiesības to juridiskajā izpratnē, bet tikai valsts labprātīgi piešķirta palīdzība.
Eiropas Kopienas sociālajai politikai ir īpaša vieta citu Kopienas politiku vidū, jo EK līguma preambulā kā Kopienas veidošanas pamatmērķis tiek minēta dalībvalstu ekonomiskās un sociālās attīstības nodrošināšana un dalībvalstu tautu dzīves un darba apstākļu nemitīga uzlabošana.
Atšķirībā no politikām, kam bija saistība ar kopējā tirgus veidošanu, sociālā politika ilgstoši palika dalībvalstu kompetences jomā. Tomēr laika gaitā kļuva skaidrs, ka, veidojot vienotu darbaspēka tirgu, ir jāpievērš uzmanība vienotas sociālās politikas attīstīšanai. Pēc Vienotā Eiropas akta parakstīšanas 1986.gadā un pēc tā stāšanās spēkā EK līgumā tika ietverts pants, kas noteica kārtību, kādā Eiropas Kopienas institūcijas, pieņemot direktīvas ar kvalificēto balsu vairākumu, nosaka minimālās prasības darba vides jomā, kuras dalībvalstīm ir pakāpeniski jāievieš.
Bez tam EK līgumā tika ietverta jauna sadaļa ar nosaukumu ”Ekonomiskā un sociālā kohēzija”, kura par Kopienas mērķi izvirzīja būtisku attīstības atšķirību pārvarēšanu starp atsevišķiem reģioniem.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālajām tiesībām Latvijā ir konstitucionāla vērtība: “Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.”…
