Miers un izlīgums ir Eiropas integrācijas procesa centrā. Ne reizi kopš II Pasaules kara Eiropa nav mēģinājusi uzspiest pārējai pasaulei savas idejas, bet gan rādījusi piemēru, kā problēmas atrisināmas sarunās. Taču Eiropas Savienībai kļūstot par ekonomikas un tirdzniecības lielvaru, to arvien biežāk aicina par starpnieku un stabilizatoru starptautiskajos procesos.
Sabrūkot Eiropas Aizsardzības kopienas (EAK) plāniem 1954. gadā, Vācijas Federatīvā Republika un Itālija tika uzaicinātas pievienoties Rietumeiropas Savienībai, ko kolektīvas aizsardzības nolūkos 1948. gadā bija izveidojušas Beļģija, Francija, Luksemburga, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. Tomēr vairāk nekā 40 gadus Rietumeiropas drošību garantē NATO, kurā tās sabiedrotie ir Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda. [7,33lpp]
Tikai ar Vienoto Eiropas aktu 1986. gadā formāli tika atzīta Eiropas Kopienu dalībvalstu starpā realizētā Eiropas politiskā sadarbība (EPS). EPS galvenokārt bija forums starpvaldību konsultācijām un ārpolitikas koordinācijai. Tā kā šie jautājumi ietilpa Eiropadomes un Ārlietu ministru padomes atbildības sfērā, Kopienas iestādes, tāda kā Komisija un Parlaments, tās darbā bija iesaistītas tikai netieši. …