Ekonomikas un monetārā savienība – eiro ieviešana
Kopš iestāšanās ES jaunās dalībvalstis ir arī Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS), kas ir augstākā ES dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe ar vienotu valūtu - eiro. Līdz eiro ieviešanai šīm valstīm, tostarp Latvijai, EMS piešķirts izņēmuma statuss. Par pilntiesīgu EMS dalībnieci Latvija kļūs, izpildot saistības ieviest eiro. Tas izdarāms noteiktā kārtībā, sasniedzot ekonomikas atbilsmi virknei kritēriju. Pārejai uz eiro nav noteikts konkrēts laiks, taču Latvijas valdības akceptētais sagatavošanās plāns to paredz 2008. gadā.
2007. gada pirmajā pusē pēc divu gadu darbības VKM II Latvijai ir jābūt gatavai ES institūciju vērtējumam. Ja vērtējums būs pozitīvs, tad ar 2008. gada 1. janvāri Latvijas var iestāties EMS un var ieviest eiro. Bet, lai Latvija pierādītu savas spējas pilntiesīgi darboties EMS, 2005. un 2006. gada laikā ir nepieciešama saskaņota un konsekventa valdības, Latvijas Bankas un citu valsts institūciju un iestāžu darbība, kas vērsta uz konverģences kritēriju ievērošanu.
Ideja par vienotas Eiropas valūtu radās 19.g.s.70.gados. Luksemburgas premjerministra Vernera ziņojumā, tika pausts ierosinājums par to, ka sešu valstu Eiropas ekonomikas un naudas vienības būtu jāsatuvina. 1979. gada Eiropas Monetārās sistēmas (EMS) ieviešanu tika veikts pirmais solis šā mērķa sasniegšanai. EMS bija paredzēta tam, lai samazinātu novirzes dalībvalstu valūtu maiņas kursos, nosakot to savstarpējo svārstību normas robežās no 2,25% līdz 6 %. Taču situācijā, kad atsevišķu valstu valūtas, jo īpaši starptautisku saspīlējumu ietekmē, bija vājas ASV dolāra nestabilitātes radītās krīzes.
Eiro ieviešana deva dalībvalstīm kopēja tirgus izveidi, brīvu kapitāla apriti, preču, darba spēka un pakalpojumu apriti un kā arī ievērojami sekmējis Eiropas ekonomisko savienību. Tas veicinājis arī ES pilsoņu tuvināšanos un dziļāku kopīgas Eiropas identitātes apziņu. Turpmāk eiropieši varēs ceļot un iepirkties lielākajā Eiropas Savienības daļā, nemainot naudu.
Atbilstoši tam, kā attīstījās iekšējais tirgus, arvien akūtāka kļuva vajadzība pēc monetārās stabilitātes zonas. Vienotajā Eiropas aktā, kuru parakstīja 1986. gada februārī, bija paredzēta tuvināšanās Eiropas ekonomiku starpā un vajadzība ierobežot svārstības to valūtu maiņas kursos.
Vienotās valūtas idejas autori bija iecerējuši nodrošināt to, ka tā ir stabila, jo, palielinoties cenām, samazinās ekonomikas konkurētspēja, tiek grauta pilsoņu uzticība un mazināta viņu pirktspēja. Tādēļ tika izveidota neatkarīga Eiropas Centrālā banka ar mītnes vietu Frankfurtē, kuras statūtos paredzēts uzdevums: procentu likmju regulēšana nolūkā saglabāt eiro vērtību.
1989. gada jūnijā komisijas priekšsēdētājai Žaks Delors iesniedza Madrides Eiropadomei plānu un grafiku Eiropas Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sasniegšanai. Vēlāk šis plāns tika iekļauts līgumā, kuru parakstīja Māstrihtā 1992. gada februārī. Līgumā tika noteikta virkne kritēriju, kas dalībvalstīm bija jāizpilda, lai varētu pievienoties EMS. Šie kritēriji attiecās uz ekonomisko un finanšu disciplīnu: inflācijas līmeņa, procentu likmju samazināšana, budžeta deficīta samazināšana līdz lielākais 3 % no IKP, valsts aizņēmuma ierobežošana līdz lielākais 60 % no IKP un valūtas maiņas kursa stabilizēšana. Māstrihtas līgumā, kurā tika izvirzīts vienotas Eiropas naudas princips, banknošu un monētu laišanu apgrozībā ieviesa Savienības divpadsmit valstis.
…
