Renesanses laikmeta sasniegumu rezultātā dzīve ieskaņojās tie galvenie principi, ar kuriem mūsdienu sabiedrība atšķiras no viduslaikiem. Humānisma idejas un ticības šķelšanās laikmeta norises sekmēja toleranci pret citādi domājošajiem. Lai ar grūtībām, Eiropa soli pa solim attālinājās no viduslaikos ierastās prakses – atzīt par pareizu un likumīgu tikai kādu vienu viedokli. Naudas saimniecības nostiprināšana, zinātnes sasniegumi un straujā sabiedrības attīstība palīdzēja veidot racionālu un aktīvu attieksmi pret visām dzīves jomām. Cilvēks vairs pasīvi nesamierinājās ar likteni, bet tiecās to veidot pats, turklāt viņa rīcības motīvu vidū sāka dominēt lietišķs aprēķins.
16. gs. un 17.gs. pirmajā pusē veidojās jauna politiska un saimnieciska domāšana un prakse. Sekmīgi attīstījās centralizācija – valdnieki ieguva plašas augstākā virs varas tiesības, ko īstenoja, izmantoja ierēdniecību. Mainījās arī izpratne par likumību un tiesiskumu. Ieražu tiesības un priekšstatu par valsts atkarību no baznīcas nomainīja centralizētā likumdošana un tiesu sistēma. Tika iedibināts un izkoptas konstitucionālās normas. Reizē ar jauninājumiem reālajā dzīvē tika izstrādātas teorijas par vēlamo valsts modeli un tā veidošanās līdzekļiem. Kopš valsts veidolu arvien mazāk noteica senjoru vasaļu attiecības, ieskaņojās priekšstati par teritorijas nedalāmību un par valstisko suverenitāti. Pavalstniekos nostiprinājās pašapziņa un teritoriālās piederības apziņa.…