Eiropa 19.-20.gadsimtā

Jau 1870-tajos gados Eiropā mainās starptautisko spēku samēri:
ir pabeigta Itālijas un Vācijas apvienošanās, no kuras izriet, ka Eiropā (tās politiskajā dzīvē) sāk darboties divas spēcīgas nacionālas valstis;
novājināta Francija. To izraisa zaudējums Prūšu – Franču karā (1870.- 1871.), kā arī iekšpolitiskās pārmaiņas;
carisma reformu politika un industrializācijas sākums nostiprina Krieviju. Tāpēc pārējām Eiropas valstīm bija bīstama Krievijas izolācija. Tātad Krievijai ir visai būtiska loma pasaules politikā;
Lielbritānija ievēroja izolacionisma politiku, jo pievērsās pasaules sadalījuma nobeigumam;
pieauga Vācijas diplomātiskās aktivitātes;
ASV pēc Pilsoņu kara (1861. – 1865.) sāk iespaidot Eiropas politiku;
Centrāleiropa kļūst par aktīvu diplomātisko zonu.
Svarīgs ir fakts, ka vadošā figūra Eiropas diplomātijā līdz pat 1890-tajam gadam (kad jaunais imperators viņu atbrīvoja no amata) bija Oto fon Bismarks. Viņa darbības principi bija Realpolitika – priekšstats, ka valstu savstarpējās attiecībās valda rupjš spēks un uzvaru vienmēr gūst stiprākais. Un Realpolitika, kas bija balstīta uz spēka attiecību aprēķiniem un nacionālajām interesēm balstītu ārpolitiku, arī panāca Vācijas apvienošanos. Un pēc apvienošanās Vācija izveidojās par spēcīgāko valsti visā kontinentā. Interesants ir fakts, ka Vācija savu spēku vairošanai attīstīja tieši pašu spēkus, pretēji, kā to bija pieradušas darīt pārējās lielvalstis – savu varenību apliecinot ar jauniem iekarojumiem, jaunām zemēm. Bismarks Realpolitikas principus īstenoja praksē ar tādu savaldību un mēra sajūtu, kas noteica spēku līdzsvaru Eiropā.…