Eiropas Savienības vienotās valūtas (eiro) ieviešana ir daļa no plāna, kas paredz ES ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) izveidošanu un kurš tiek īstenots jau vairākus gadus, ar galīgo mērķi integrēt Eiropas Savienība valstu ekonomikas. Tika noteikts, ka pāreja uz Eiropas valūtas savienību ilgs 12 gadus un tiks sadalīta trijos etapos. Eiro ievešana bija paredzēta trešajā etapā, kas sākās 1999. gada 1. janvārī. 1992. gada 7. februārī Māstrihtā tika parakstīts līgums, kas padarīja vienotās valūtas ieviešanas procesu neatgriezenisku. Ne visi Eiropas Savienība dalībnieki atbalsta ideju, par vienu valūtu visā ES reģionā: tikai divpadsmit Eiropas valstis ( Austrija, Francija, Grieķija, Luksemburga, Nīderlande, Beļģija, Somija, Vācija, Īrija, Itālija, Portugāle un Spānija ) ir iesaistītas šajā projektā. “Saskaņā ar Līgumam pievienotājam protokolam Apvienotā Karaliste un Dānija patur tiesības neiestāties III posmā, pat ja tās atbilst ekonomiskajiem kritērijiem. Dānijas tauta nobalsošanā nolēma, ka nepiedalīsies. Atturību paudusi arī Zviedrija. ” 1995. Gadā Madridē apstiprināts eiro nosaukums un noteikts grafiks pāreja – tā ilgs 3.5 gadu laikā un notiks trijos soļos:
1) No 1999. gada 1. Janvāra līdz 2001. gada 31. decembra.
Šajā laika posmā dalībvalstu nacionālas valūtas turpina cirkulēt apgrozībā, bet eiro jāievieš pārvaldes iestādēs un bankās .
2) No 2002. gada 1. Janvāra līdz 2002. gada 30. Jūnija.
…
