Kā jau visiem zināms, kopš 1999. gada 1. janvāra pasaulē nākusi jauna valūta. Tā ir Eiropas Savienības kopējā valūta – eiro. Pagaidām gan tā figurē tikai neskaidras naudas norēķinos, taču ar 2002. gada 1. janvāri to ir plānots ieviest apgrozībā arī skaidras naudas norēķinos visā Eiropā. Šis nav pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valūtas, bet, pagaidām vērienīgākais un arī veiksmīgākais. Eiro aizstās 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstu nacionālās valūtas un nacionālā monetārā politika tiek uzticēta Eiropas Centrālajai Bankai (ECB).
Man šie visi procesi likās ļoti interesanti, tādēļ nolēmu tos papētīt tuvāk un apskatīt arī saistībā ar Latviju – kā Latviju ietekmēs eiro ieviešana, kādi būs pozitīvie un kādi negatīvie faktori. Tiek apskatītas arī Latvijas iespējas pāriet uz šo jauno valūtu tās ceļā uz Eiropas Savienību, kas tiek arī minēts Latvijas Bankas stratēģijā kā viens no galvenajiem punktiem, iekļaujoties ES.
Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas demokrātiskās valstis sāka meklēt jaunu virzību, kas nodrošinātu gan politiski, gan ekonomiski stabilu attīstību. Jau 1948. gadā tika noslēgts beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai. Taču “Jaunās Eiropas” pirmsākumi datējami ar 1950.-51. gadu, kad tika noslēgts līgums par Eiropas Ogļu un tērauda apvienības izveidi. 1957. gadā sešas Eiropas valstis paraksta t.s. Romas līgumu, izveidojot Eiropas ekonomisko asociāciju EEA un Eiropas Atomenerģijas apvienību. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms.
Eiropas Kopienas mērķis nodibināt ekonomisko un monetāro savienību oficiāli formulēts 1969. gadā valstu un valdību konferencē Hāgā. Var izdalīt trīs svarīgus posmus Eiropas ekonomiskajā un monetārajā integrācijā Eiropas Kopienas ietvaros.
Pirmais posms. 1958. - 1968. gads. Šajā laikā tika noslēgts pārejas posms uz kopējo tirgu. Tika sperti pirmie soļi, sākot ar netarifu barjeru novākšanu līdz brīvai preču kustībai starp sešām Eiropas Kopienas valstīm. Īpaši progress tika panākts kopējas lauksaimniecības politikas izstrādē, kas uz šī perioda beigām jau reāli sāka funkcionēt. Tika likti pamati kopējai transporta politikas sagatavošanai. Līdz ar to var teikt, ka 1969. gadā jau eksistēja ievērojams kopējais tirgus.
Nākošais solis bija Eiropas Monetārās savienības izveide, t.i. stabilas monetārās zonas izveide Eiropā. Nepieciešamība pēc šādas savienības izrietēja no sasniegtā progresa koptirgus izveides jomā. 1970. gadā Luksemburgā Eiropas Kopienas Ministru Padomē tika pieņemts lēmums, ka turpmāk valstu monetārās integrācijai jānotiek paralēli ar ekonomiskās politikas konversiju. Praksē tas nozīmēja, ka Eiropas Kopienas valstīm jākoordinē sava darbība deficītu finansēšanas, nodokļu politikas un finansu tirgus jomās. Dalībvalstīm tika rekomendēts pakāpeniski sašaurināt valūtas maiņas kursu svārstību robežas, ar mērķi līdz 1980. gadam radīt apstākļus pilnīgi brīvai kapitāla kustībai un pilnīgi brīvu valūtu konvertabilitāti savā starpā pēc neatgriezeniski fiksētiem valūtas kursiem.…
