Eiropas politiskās un ekonomiskās savienības tapšanas ceļā pēc Eiropas savienības iekšējā tirgus izveidošanas 1995.gadā par vienu no svarīgākajiem pieturas punktiem ir kļuvusi Eiropas valūtas savienība un tās vienotā valūta – eiro. Par visticamāko eiro skaidras naudas ieviešanas laiku tiek uzskatīts 2002.gads, kad kāda no savienības valstīm paziņos par eiro nākšanu apgrozībā. ienotas valūtas izveidošanas koncepcija principiāli tika akceptēta 1969.gada decembrī Hāgā, kad Eiropas Ekonomiskā Kopiena deklarēja stratēģiskās prioritātes šai vēsturiskajai pārejai, nosakot, ka šāda monetārā savienība varētu tikt izveidota līdz pat 1980.gadam. Ietekmīgi eksperti vēlāk analizēja, kāpēc nav izdevies šo ideju realizēt, un konstatēja, ka tas noticis dažādu subjektīvu un objektīvu apstākļu – nepietiekošas politiskās gribas, dažādo valstu atšķirīgo prioritāšu un nevienlīdzīgo ekonomiskās attīstības līmeņu dēļ. Tomēr pēc desmit gadiem, 1979.gada nogalē, tika izveidota tā dēvētā Eiropas monetārā sistēma, kas veiksmīgi funkcionēja gandrīz līdz 1992.gada vidum.
Astoņdesmitie gadi pagāja diskusijās: ko vajadzētu pētīt, mainīt un darīt Eiropas Monetārās savienības izveidošanas labad.
Īsti vēsturisku pagriezienu virzībā uz Eiropas Monetāro savienību iezīmēja tā dēvētais 1989.gada ziņojums Eiropas Komisijai, kur tika nodefinēti galvenie šķēršļi brīvā kapitāla, preču un pakalpojumu kustībai eirozonā un pilnīgi nepārprotami atzīta Eiropas Monetārās savienības nepieciešamība. Līdz beidzot Eiropas Komisija nāca klajā ar šīs Monetārās savienības izveidošanas programmu, nosakot trīs stratēģiskus pārejas posmus. Pirmais posms (1990 – 1994) paredzēja izstrādāt pamatkritērijus Eiropas savienības valstu ekonomisko rādītāju salīdzināšanai. 1991.gada decembrī Nīderlandes pilsētā Māstrihtā tika formulēti Māstrihtas jeb konverģences kritēriji, kuri kalpo par pamatu valstu salīdzināšanai, un ka tās saskaņā ar noteiktajiem rādītājiem nākotnē spētu tuvināties.…