Latvijas koki savām saknēm cieši turas Latvijas zemē un spītē negaisiem un vētrām. Kopš seniem laikiem tie vēl šodien dod pajumti un patvērumu putniem, zvēriem un cilvēkiem.
Mūsu senči savas mājvietas ierīkoja meža līdumos - smagā darbā atkarojot pirmatnējam mežam sev dzīves vietu. Šai cīņā ar dabu viņi iemācījās mežu labi pazīt un cienīt.
Koki deva gan izejvielu ēkām un lietām, gan domu tēlus dziesmām un dzīves gudrībām. Meža dziļajā klusumā vai koku galotņu mierīgajā šalkoņā klausoties, vislabāk varēja izjust dabas spēku, kas pārāks par cilvēka rosmēm un darbu. Tāpēc latvieši pat savas svētvietas vismīļāk iekārtoja mežos un birzīs. Viņi saudzēja kokus, stādīja tos ap savām mājvietām un iekopa dārzus, domādami par nākotni, par jaunām tautas un meža audzēm.
Katram kokam ir sava "balss" - tie katrs šalc savādāk, arī to augums, zaru veids un lapotne atšķiras. Dabā novērotas dažādu koku īpatnības daudz palīdzēs krāsojot. Labu daļu Latvijas koku sugu bieži iespējams atrast tagadējās dzīves vietas tuvumā- ārpus Latvijas.
Vasaras tveicē tālie meži ir dūmaini zili, lietus dienā zem pelēkām debesīm gandrīz melni. …
