Senie ēģiptieši ticēja, ka faraons, viņu valdnieks, ir Saules dieva Ra dēls. Nomiris viņš no dzīvo valstības pārceļas uz mirušo valstību, kur savienojas ar pašu dievu Ra. Kad saule nozuda rietumos, ēģiptieši domāja, ka Saules dievs ceļo cauri naktij. Viņi zināja, ka nākamajā dienā tas atdzims. Viņi ticēja, ka nomirušais faraons ceļo uz rietumiem līdz ar sauli. Tāpēc mirušo valstība atradās rietumos, un šā iemesla dēļ ēģiptieši apbedīja cilvēkus rietumos no Nīlas. Pilsētas viņi būvēja austrumu pusē.
Ar labu valdnieku, kas dzīvoja mūžīgi, Ēģipte baudītu jebkuru dievu labvēlību. Bet, lai to nodrošinātu, faraona miesas vajadzēja saglabāt, citādi viņa gars mirtu. Piramīdas bija milzīgi cilvēku roku darināti kalni, kas bija domāti faraona ķermeņa saglabāšanai uz laiku laikiem. Dziļi to iekšpusē atradās valdnieka apbedījuma kamera. Kaut arī viņa pavalstnieki necerēja iemantot tādu pašu dievišķu nemirstību kā faraons, tomēr viņi cerēja uz pēcnāves dzīvi. Piramīda bija tādas cerības simbols. Tā solīja mūžīgu labklājību, ja būs nodrošināta faraona savienība ar dieviem. Piramīdas ir viens no pasaules septiņiem brīnumiem, kurš ir saglabājies līdz mūsdienām.…