Ēģipte

Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik lakoniski raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi vēl tagad tāpat spēkā, kā priekš gadu tūkstošiem. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un viņas ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktens.
Citi dēvē senos ēģiptiešus par semitizētiem nūbiešiem. Citi uzskata viņus par hamitu rases piederīgajiem, kam ar semitiem nav bijis nekā kopīga, bet kas toties pirmatnējās pigmāju rases asiņu piejaukumu.
Ēģipte, cik tālu vien mēs varam saskatīt pagātnes mijkrēslī viņas likteņus, rādās mūsu acīm kā centralizēta valsts, kurā valdniekam ir dota ne vien neaprobežota laicīgā vara, bet arī galvenā vidūtāja loma starp cilvēkiem un dieviem. Tā tad teoratiska monarhija, viens no vecākajiem valsts organizācijas veidiem, kādus pirmā senatnē pārdzīvojušas gandrīz visas tautas. – Šī ir centralizēta monarhija, cik vērojams, Ēģiptē izveidojusies, apvienojoties vairākām šīkām valstīm, respektējot atsevišķiem kūltūras centriem.
…