Ēģiptes civilizāciju cilvēki vienmēr apbrīnojuši. Gizas piramīdas jau sen ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem.
Senāk Ēģipte atradās Āfrikas ziemeļaustrumu daļā, Nīlas upes lejteces apvidū. Tā izveidojās ap 3000 gadu p.m.ē. un pastāvēja līdz 30.gadam p.m.ē. (ar pārtraukumiem).
Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik precīzi raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi tiek citēti vēl šodien. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktenis. Šī pasaules garākā upe sākas Centrālajā Āfrikā un ieplūst Vidusjūrā. Tās garums ir vairāk nekā 6400 km. Bez Nīlas ūdeņiem visa Ēģipte būtu tuksnesis, kurā ļoti reti līst lietus. Aizvēsturiskajos laikos Nīlas upes ieleja un delta (Nīlas ieteka jūrā) bija ļoti purvainas. Pamazām klimats kļuva sausāks un upes krastos sāka veidoties auglīga augsne. Katru gadu noteiktā laikā Nīlas upe pārplūst. No tālajiem kalniem upes ūdeņi atnes auglīgas dūņas. Tas dod iespēju iekopt laukus, taču tiem plūdu starplaikos jāpievada ūdens.
Lai nodrošinātu laukiem ūdeni katru gadu, senie ēģiptieši būvēja krātuves un raka kanālus. Nīla bija arī lielisks satiksmes ceļš. Tā nodrošināja sakarus ar Vidusjūru, ļāva ēģiptiešiem tirgoties ar citām zemēm, arī tām, kas atradās tālāk uz dienvidiem Āfrikā.
Ēģiptes teritorijā cilvēki dzīvojuši jau paleolīta laikmetā. Neolītā, klimatam kļūstot sausākam, protosemītu, berberu un kušītu ciltis pārvietojās no Āfrikas savannām uz Nīlas deltu un ieleju un saplūda; tādējādi 4. gt. p.m.ē. izveidojās senēģiptiešu tauta.
Ēģipte ir centralizēta valsts, kurā valdniekam ir dota ne vien neaprobežota laicīgā vara, bet arī galvenā vidūtāja loma starp cilvēkiem un dieviem. Tā tad teoratiska monarhija, viens no vecākajiem valsts organizācijas veidiem, kādus pirmā senatnē pārdzīvojušas gandrīz visas tautas.
4. gt. vidū, izveidojās divas valstis ziemeļu daļā – Lejasēģipte, bet dienvidu daļā – Augšēģipte. Ap 3000. gadu Augšēģiptes faraons Meness (Mina) iekaroja Lejasēģipti un lika pamatus centralizētai Austrumu despotijai. Sākās t.s. dinastiju laikmets. Līdz 341. p.m.ē. Ēģiptē valdīja 30 faraonu dinastiju.
Senās Ēģiptes laiku parasti iedala tā sauktajās dinastijās. Dinastija bija laika posms, kurā pie varas atradās kādas vienas ģimenes locekļi. Pavisam bija 30 Ēģiptes dinastiju, kam sekoja divas grieķu, līdz beigu galā Ēģiptē valdīja romieši, bet vēlāk arābi.
…
