Psihosociālās attīstības teorija – ir pati nozīmīgākā Eriksona koncepcija. Tai ir redzama līdzība ar Freida teoriju par psihisko attīstību, kuru Freids dēvē par psihoseksuālo attīstību. Freids kā psiholoģijas pārstāvis runā par t.s. seksuālo instinktu attīstību no infantilās seksualitātes līdz nobrieduša cilvēka seksualitātei. Turpretim Eriksons runā par cilvēka “es” attīstību, psiholoģiju, kā veidojas un attīstās tieši Ego. Eriksons lielā mērā balstās uz Freida uzskatiem, īpaši, runājot par pirmajām attīstības stadijām. Eriksons par personības attīstību ietekmējošo nozīmīgāko faktoru uzskata sabiedrību, sociālo vidi. Tā pirmām kārtām ir ģimene, bet ne tikai – arī sabiedrība visplašākajā nozīmē. Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptāciju sociālajā vidē.
Eriksons bija pirmais, kas mēģināja aplūkot attīstību visā cilvēka dzīves garumā, jo pirms Eriksona bija pieņemts uzskatīt, ka personības un rakstura attīstība un veidošanās noslēdzas līdz ar pusaudža gadiem. Eriksons pierādīja, ka izmaiņas personībā notiek visā cilvēka dzīves laikā, tās vienīgi nav tik straujas un redzamas kā pusaudža gados. Tāpēc Eriksona psihosociālās attīstības teorija bija pirmā, kura aptver visu cilvēka dzīvi kopumā no dzimšanas līdz nāvei. Eriksons cilvēka dzīvi sadala astoņos dzīves ciklos. Katrā no tām indivīdam jāapmierina noteiktas vajadzības. Atkarībā no tā, cik pilnīgi tās tiek apmierinātas, var izpausties psihosociālās attīstības konflikts jeb krīze, kas atstāj iespaidu uz personību turpmākas dzīves laikā.…