Edvīns Raups un viņa laiks

Otrajā dzejoļu krājumā Dzīvo – damies (1995) joprojām dominē skaudra, skarba, smeldzīga, sāpīga noskaņa, tomēr priekšplānā ir izvirzītas viena cilvēka eksistenciālās problēmas – atsvešinātība, sastingums, savas identitātes un dzīves jēgas meklējumi:
Kur tad
ir tas nesāpīgais nejū –
tīgais izplatījums kurā
neviens nevienam nepie –
skaras…1
Šajā krājumā dominē fragmentārs, pārejošs laiks un duāls pasaules uzskats, kura pamatā ir vertikālā ass debesis – zeme. Rūpīgi tiek izzīmētas attiecības ar To Kungu, uzsverot vertikālās pamatass arhaisko iedabu, pirmiedabu:
Apturēt formu pirms tā ir ietekmējusi saturu
un turpināt Būt
pie rokas
Tam Kungam
laicīgi2.…