Edvarta Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva. Divu paaudžu garumā, t.i. mūsu vecāku un vecvecāku skolas gados par daudziem literātiem, tostarp Edvartu Virzu, nemācīja skolā, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem - par Edvartu Virzu. Mans mērķis ir uzzināt ko vairāk par Edvartu Virzu, viņa darbiem un ģimeni.
Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, ir zemgalietis. Viņš dzimis 1883. gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas).
Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.
Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem.
Vecākiem piederēja turīgas lauku mājas. Virzas dzimtajām mājām ir sena vēsture, bet tuvinieki - vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki. Īpaši jāuzsver vecvecāku loma dzejnieka bērnībā. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants.
„Vectēvs nedzīvoja to dzīvi, kas viņam bija visapkārt. Viņš mita dažādu nostāstu pasaulē, kuru viņam bija neaptverams daudzums. Tie bija nostāsti par valdniekiem, kara vadoņiem, saimniekiem, muižniekiem, klaušu laikiem.”
/ Edvarts Virza /
Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko.
Pārticību dzimtā no paaudzes uz paaudzi nodrošinājusi darba mīlestība un sīksta izturība.…
