Edvarda Munka daiļrade, stilistika un tēlu sistēma

Darbu pēctecība un nozīme kultūrtelpā
Viena no zīmīgām E. Munka daiļrades pavadonēm ir plašā negatīvā reakcija, ko saņēmuši mākslinieka darbi. Munka gleznas atzinību iegūst vēlu, vispirms nāk noraidījums - tās kā bezdievīgas lamā viņa tēvs, apšauba skolas biedri, ar bieži vien neslēptu naidīgumu sagaida gan Parīzes, gan Berlīnes publika. Ne pārāk ekskluzīvajā Munka kritiķu pulkā pamanījās iekļūt pat nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers, kurš gleznotāja daiļradi iekļāva “deģeneratīvās mākslas” sarakstos un to kopā ar citu modernistu paveikto raksturoja kā “aizvēsturisku, stosteklīgu un barbarisku.” Pat mūsdienās, kad Munka darbi ieguvuši starptautisku atzinību, tie, šķiet, bieži vien tiek aplūkoti kā daļa no iedomātas “neprāta glezniecības” tradīcijas.

Manuprāt, šāda neslēpta un regulāra naidīguma iemesli nav jāmeklē pārāk dziļi. Munka gleznas izvelk dienas gaismā to, ko tik daudzi mēģina slēpt no citiem, bet pirmkārt paši no sevis - atsvešinātības un vientulības izjūtas, sajūtu par bezjēdzību un baiso it visā, apziņu par kontroles trūkumu pār savu dzīvi, bailes no nezināmā un nāves. Uz Munka gleznām skatīties ilgstoši (vai skatīties vispār) ir grūti; daži apskatnieki Munka darbus ir nodēvējuši par “vardarbīgiem, bet jūtīgiem”, taču arī šis jūtīgums šķiet realizēts tā brutālākajā iespējamajā formā.

Vērtējot Munka daiļradi kā savdabīgu sociālo kritiku, to zināmā mērā var salīdzināt ar psihoanalītiķa Ēriha Fromma grāmatu “Bailes no brīvības” (1941) un austriešu režisora Mihaēla Hanekes filmu “Baltā lenta” (2009), darbiem, kas ļoti atšķirīgos veidos un valodā runā par ārkārtīgi līdzīgu tematiku - indivīda nenozīmīgumu un atsvešinātību no visiem un visa modernajā sadarbībā. …