Munka darbos, jo īpaši 1890. gados un gadsimtu mijā, redzamas bezpersoniskas vai vispārcilvēciskas būtnes, kuru dzimumu ļauj noteikt vienīgi apģērba elementi, savukārt darbā „Kliedziens” redzamais tēls ir androgīns , par ko liecina ne tikai vizuāli redzamais, bet arī kritiķu un mākslas pazinēju pretrunīgās atziņas- vieni apgalvo, ka tēls ir sieviete , citi, ka vīrietis , trešie – redzētās mūmijas atveids ; un paša autora dotais oriģinālnosaukums („Dabas kliedziens”), kas norāda uz abstraktu un simbolisku tēlu – dabas personifikāciju.
Darbos izmantoti vairāki elementi, kas periodiski atkārtojas, iespējams, funkcionējot kā simboliski tēli – koks, embrijs un zeltains aplis. Koks bieži novietots starp sievietes un vīrieša tēlu , kas varētu būt norāde uz dzimumu atšķirtību vai vienlīdzīgo lomu paaudžu veidošanā. Koks ir plaši izmantots simbols mitoloģijā, folklorā, daiļliteratūrā u.c., un galvenokārt tā nozīme saistīta ar auglību un dzīvību (saknes-pazeme, stumbrs- virszeme, galotne-debesis).
Embrijs- atsevišķi nodalāms tēls vai simbolisks papildinājums, ko Munks atkārtoti izmanto . Embrija veidols vietām ir neskaidrs, kā darbā „Māte barotāja” (lat. Alma mater; 1911-1916) - koka stumbrā redzamas izplūdušas formas, acis un deguns. Arī citos darbos embrijs netiek atspoguļots kā auglis dzemdē – litogrāfijā „Madonna” (1895-1902) tas atrodas rāmja laukuma robežās; darbā „Pie kamīna” (1895-1902) embrijs (bērns?) attēlots būtnes iekšpusē. Tas, ka pēdējā darbā nenosakāms ir guļošā tēla dzimums un embrija veidols nav attēlots dzemdes daļā, izslēdz iespēju, ka tas varētu būt saistīts ar grūtniecību. Iespējams, šādi mākslinieks attēlo cilvēka dvēseli, par ko liek domāt guļošais stāvs (aizvērtas acis) un no krūtīm izejošais baltais stars (dvēseles ceļš uz debesīm).
Trešais elements, kas vairākkārt atkārtojas Munka darbos ir zeltaina, rietoša saule vai „zeltains pilnmēness, liels un apaļš, tuvu pie horizonta un veido kolonveida atspulgu uz jūras virsmas” . Tā kā šis elements tiek izmantots ainavās ar erotisku noskaņu, iespējams, tas funkcionē kā fallisks simbols. Savukārt citos darbos, iespējams, veidots kā simbolisks Ēģiptiešu ankh tēls – dzīves, nemirstības, vīrieša un sievietes vienības simbols-: „Divas sievietes jūras krastā” (1898, kokgriezums), „Vasaras nakts sapnis” (1893), „Saistības (pievilkšana)” (1896), „Divi vientuļi cilvēki” (1899) u.c.
…
