Stilistika un tēlu sistēma
Munks savā daiļradē apkārtējo vidi un ainavu pielāgo tēlu iekšējai pasaulei. Tēli dzīvo iekšupvērstu dzīvi. Tas spilgti atspoguļojas gleznās "Melanholija" (1894 - 1895), "Raizes" (1894) un "Kliedziens" (1893). Daba instinktīvi jūt cilvēka dvēseles slēptākos pārdzīvojumus, tādēļ savā formā un krāsās cenšas līdzināties indivīda gara pasaulei. Atšķirībā no vientuļā stāva sajūtas, debesis iekrāsojas tumši zilas vai kliedzoši sarkanas, svarīga nav dabā redzamā krāsa, bet gan tēla sajūtu transformācija.
Fatālo vientulības apziņu nekliedē mīlestība, jo Edvarda Munka pasaulē tēlu cilvēciskās attiecības veidojas smagas un disharmoniskas. Ļoti spilgti tas atspoguļojas gleznā "Vīrietis un sieviete" (1898), istabas kreisajā pusē novietots kailas, pavedinošas sievietes ķermenis ēnā, kura nospiež pa labi esošo, salīkušā vīrieša stāvu. Gleznā "Vientuļie" (1906 - 1907) melna vīrieša tēls noraugās baltas sievietes stāvā. Debesis ir apmākušās. Depresīvu izjūtu viļņi apskalo sievišķās esamības slēpto pusi. Tēli grib tuvoties viens otram, taču rodas sajūta, ka distance viņu starpā nav pārvarama.
Cilvēka vientuļā dvēsele alkst piepildīt sevi ar mīlestību. Munka gleznās bieži vien savijas vīrišķā un sievišķā spēks. Mīlestības motīvs ir dzinējspēks šo divu spēku saplūsmē. Gleznā "Skūpsts" sievišķais alkst apvienoties ar vīrišķo. Tumšais kolorīts rada draudīgu noskaņu, taču abu stāvu tiekšanās vienam pie otra ir nenovēršama. Līdzīga tiekšanās uz garīgu saplūšanu apskatāma gleznā "Divi krastā" (1907-1908), kurā attēloti divi cilvēku stāvi, kuru ķermeņi novietoti cieši viens otram blakus. Arī "Dzīves dejā" (1899-1900) piedalās kā vīrieši, tā sievietes.
Sievietes tēls Munka daiļradē ir destruktīvs, sevi ārdošs, taču kārdinošs. Tumšas ēnas krīt pār juteklisko sievietes augumu. Sieviete ir dzīva būtne, miesiska, vitāla, dzīvībai nepieciešama. Bālās sieviešu sejas kontrastē ar vijīgajiem matu ērkuļiem. Šādi sieviešu tēli apskatāmi gleznās: "Madonnas studijas" (1893 - 1894), "Madonna" (1894-1895) "Sieviete no jūras" (1896).
…
