Edvarda Munka daiļrade, stilistika, tēlu sistēma

Pašportrets ( eļļa uz audekla ) tapis laikā, kad Munks jau guvis ievērojamu atpazīstamību un regulāri viņa darbi tiek izstādīti gan Vīnē, gan Berlīnē. Tomēr šis ir laiks, kad Munks aizraujas ar alkohola lietošanu, drīz vien ieslīgstot dziļā depresijā
Darbam ir mazliet novirzīta, bet centriska kompozīcija ( kas jau liek just iekšēju nemieru, jo cik grūti būtu iezīmēt sevi tieši centrā), kur, protams, Munks ir darba galvenais komponents. Mākslinieks ir kails un neaizsargāts, viņa skatiens, kas raugās tieši virsū, šķiet, pauž neuzticību racionalitātei un dogmatiskajai filozofijai ar kādu pārpildītas to cilvēku galvas, kas šo darbu uztver. Tomēr viņš nav sakumpis un padevies, viņš stāv stalti. Ap viņu ir neganti iezīmēts melns apveids, otas triepienu tehnika liek tam izskatīties mutuļojoši draudīgam un tumšās enerģijas caurstrāvotam, kas simbolizē visas piedzīvotās sāpes un skumjas, kas nepamet Munku ne mirkli.
Fona tonis ir sarkanīgs, it kā asins sarkanais sajaukts ar sarkanīgo nemiera toni ( šādā krāsā iztēlojos asins ķermenīšus pašā māksliniekā, kur bioloģija jaucas ar eksistenciālo trauksmi). Ne velti mākslinieka galva iekrāsota tādā pašā tonī, kas nosaka subjektīvās izjūtas, kas projicējas ārējā vidē.
Šajā darbā šķiet visvairāk pasaka nosaukums. Mākslinieks var pravietiski nojaust, kur ir viņa vieta pēcnāves pasaulē ( jo grēku jau netrūkst nevienam, un arī pašvērtējums nav bijis tik augsts, lai paceltu sevi līdz paradīzes pelnītam titulam) , bet tajā pašā laikā, ar elli viņš var apzīmēt savu reālo dzīvi. Emocionālā elle, kurai viņš gājis cauri gan kā cilvēks, gan kritika, ko saņēmis kā mākslinieks.
…