Eduarda Veidenbauma vārds tautas apziņā ir kļuvis par simbolu brīvības alkām un nesamierināmai cīņai pret netaisnību.
Būtiska ir arī tā Veindenbauma dzejas daļa, kas 90. gadu sākumā pirmoreiz latviešu literatūrā ienesa filozofiskas problēmas, - par cilvēka eksistences jēgu, laika ritumu, dzīvību un nāvi.
Un beidzot – atslodzei no nerimtīgās dzīves mīklas minēšanas un sevis plosīšanas šaubu krustugunī Veidenbauma dzejā ieskanas arī nebēdnīga, jaunības optimisma pilna stīga.
Visa šī daudzveidība dzīvo nepilnos astoņdesmit dzejoļos, no kuriem autora dzīves laikā neviens netika publicēts.
Paša gribas nosprausts dzīves ceļš Eduardam Veidenbaumam sākās četrpadsmit gadu vecumā.
Eduardu, tāpat kā viņa divus gadus vecāko brāli Kārli, mājinieki tiktāl sagatavoja mācībās, ka viņi, pagastskolā negājuši, uzreiz iestājās Cēsu draudzes skolas pēdējā klasē un pabeidza to pusotra gada laikā (no 1879. gada sākuma līdz 1880. gada 14. jūnijam). Rudenī Eduards iestājās Cēsu apriņķa skolas priekšpēdējā klasē un nobeidza skolu 1881. gada 18. decembrī ar stingru nodomu turpināt izglītību.
Bet tad četrpadsmitgadīgais Eduards sastapās ar pirmo nopietno šķērsli savā mūžā. Pēc tēva nāves (Jēkabs Veidenbaums mira 1878. gadā) nebija līdzekļu, lai zēns varētu četrus gadus Rīgā mācīties ģimnāzijā. Bet izglītība, ieskaitot studijas, bija viņa mērķis, bez kā dzīve zaudētu jebkuru jēgu. Un tad pusaudzis pa izraudzīto ceļu soli pa solim neatlaidīgi sāka lauzties uz priekšu. Līdz septiņpadsmit gadu vecumam viņš mājās patstāvīgi sagatavoja visu ģimnāzijas kursu un tikai gatavības apliecības dēļ (lai nebūtu eksterna apliecība) uz gadu iestājās Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējā klasē. (Ģimnāzijā E. Veidenbaums mācījās 1886. gadā – no janvāra līdz 16. decembrim.)
Daba bija apveltījusi Eduardu ar vērīgo skatu un saasinātu jūtīgumu pret visu apkārt notiekošo.
No Cēsu pievārtes – no Eduarda dzimtajām mājām Glāzniekiem Veidenbaumu ģimene 1872. gadā iepirka un pārcēlās uz Mūrmuižas pagasta (tagad Liepas pagasta) Kalāčiem 16 km no Cēsīm, kad zēnam bija četrarpus gadu. Zemes platība liela, taču neiekopta, apstrādāt iespējams tikai daļu no tās. Pie mājas augošais mežs ar savu varenību un neizsmeļamo daudzveidību paņēma nākamo dzejnieku savā varā uz visu mūžu. Viņš labprāt klaiņoja pa mežu un pļavām, vākdams dažādas puķītes un zālītes, un ar augu noteicēja palīdzību patstāvīgi veidoja herbāriju.
Kalāču māju iepirkšanas parāds ir tik liels, ka to nevar nomaksāt visu E. Veidenbauma dzīves laiku. Sevišķi grūti ģimenei klājās pirmajos desmit gados, kad ik gadus jāaizņemas labība no pagasta magazīnas (labības noliktava).
Jau pirms desmitā dzīvības gada Eduards kopā ar tēvu daudz lasīja avīzes, klausījās spriežam par zemnieku beztiesību, par nepieciešamību latviešiem pašiem mācīties pazīt likumus. Jādomā, ka ap šo laiku zēnam iznākusi saskare arī ar Ausekļa dzeju, kas viņā varēja modināt aktīvu attieksmi pret pārestībām, kādam jācieš latviešu tautai. …
