Baltijas valstu izveidošanās laiks ebrejiem bija ļoti nozīmīgs, jo viņi tika „sadalīti” starp pirmo reizi neatkarību ieguvušām valstīm – Latviju, Igauniju un Lietuvu, kas jau bija izbaidījusi neatkarības garšu. Lai arī ebreju dzīve lielākoties notika diasporas ietvaros, viņiem nebija vienaldzīgs valsts liktenis, kurā tie dzīvoja.
LATVIJA
Latvijā uz 1918. gadu dramatiski bija samazinājies ebreju skaits – līdz apmēram 70 000. Cēloņi šādam krasam samazinājumam bija – 1915. gada lēmums izraidīt ebrejus no Kurzemes un liela daļa no viņiem devās bēgļu gaitās kopā ar lielu daļu Latvijas iedzīvotāju. No Krievijas atgriezās apmēram 12 000 ebreju bēgļu. Latvijas valdība atļāva optēt Latvijas pilsonību, protams, ja attiecīgi samaksāja un ieguldīja kapitālu Latvijas saimniecības attīstībā. Šādā veidā pilsonību ieguva apmēram 10 000 ebreju.
1918. gada 18. novembris lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju sākotnēji neko īpašu nenozīmēja, jo nebija ticības, ka Latvija var būt neatkarīga valsts. Arī Latvijas ebreji pret 18. novembri izturējās ļoti rezervēti. Tas, ka ebreji sākumā pret K. Ulmaņa valdību izturējās atturīgi, varētu būt izskaidrojams ar to, ka daudz neticēja, ka šī valdība spēs noturēt varu savās rokās. Viņu uzvedība minētajā situācijā, varētu būt izskaidroja arī ar diasporas uzvedības modeli – lēni, apdomīgi, novērot apkārtējo rīcību un tikai tad kaut ko darīt utt. …