Savā referātā es apskatīšu tēmu, kas skar ebrejus Rīgas pilsētā no 16.gadsimta līdz 19.gadsimta beigām, bet, lai apjaustu kopējo fonu, vispirms jāieskicē ebreju ienākšana Latvijas teritorijā vispār.
Pilnīgi drošas ziņas par pirmajiem ieceļotājiem ebrejiem Latvijas teritorijā nav, jo rakstītpratēji Latvijas teritorijā, kas varētu šo notikumu fiksēt, parādās tikai līdz ar vāciešu ienākšanu. Pirmais tāds dokuments, kurā fiksēta ebreju klātbūtne Latvijas teritorijā, datējams ar 1309. gadu, kad Livonijas ordeņa mestrs izdeva rīkojumu neatļaut ebrejiem dzīvot Livonijā.
Šajā rīkojumā teikts, ka „..visvarenā Dieva un jaunavas Marijas vārdā, kuru pazemīgi kalpi mēs esam, pavēlam.. lai mūsu valstī neapmestos ebreji, burvji un magi.. un tas, kura mājā tie apmestos, lai tiek bargi sodīts kopā ar viņiem”1, kas nozīmēja, ka šajā laikā Latvijas teritorijā ebreju tik pat kā nebija. Ebreju klātbūtni Baltijas zemēs nevēlējās arī Hanzas savienība, jo saskatīja viņos bīstamus konkurentus. Pēc liecībām, kas saglabājušās, var secināt, ka atsevišķi ebreju tirgotāji tomēr ir ieradušies Latvijas teritorijā arī šajā laikā.
Tomēr vairums autoru, kas rakstījuši par ebreju vēsturi Latvijā, par ebreju ienākšanu Latvijas teritorijā uzskata 16.gadsimta otro pusi. Iespējams tāpēc, ka 1561. gadā bojā iet Livonijas valsts, vairs netiek tik izteikti kontrolēta ebreju klātbūtne un sākas daudzskaitlīgāka ebreju tirgotāju un amatnieku ieplūšana. Un pastāvīga ebreju apmešanās Latvijas teritorijā sākas 16.gadsimta otrajā pusē Kurzemes un Zemgales hercogistē. Tur ebrejiem nebija aizliegts ierasties, kā tas, piemēram, bija Pārdaugavas hercogistē.…