Pēc Izraēlas uzvaras sešu dienu karā 1967. gada jūnijā sākās spēcīgs ebreju nacionālās apziņas pacēlums, ko raksturojas vēsturisko etnisko un reliģisko sakņu apzināšanās, savas etnokultūras identitātes atjaunošanas nepieciešamības izpratne.
Pēc 1970. gada tautas skaitīšanas datiem, starp ebrejiem Latvijā vairs tikai 46% atzina jidišu par savu ģimenes valodu.
1975. gadā Rīgā sākās nelegālie jūdaikas lasījumi, kuros piedalījās reliģiskie aktīvisti un interesenti. Šo pasākumu vadīja Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta zinātnieks doktors Hermans Branovets.55
Mūsdienās ebreju liktenis tiek atspoguļots arī filmās, kuras pēc tam tiek arī godalgotas. Piemēram, „Šindlera saraksts.”, kā arī seriāls Holokausts.56
Secinājumi
Nobeigumā varētu teikt, ka esmu ļoti pārsteigta par to, ka pēc pārdzīvotajām šausmām un, ka no saviem brāļiem palika tikai 30%, ebreji tomēr spēja atkal piecelties un sevi nostiprināt. To nespētu ļoti daudzas tautas, bet rodas sajūta, ka ebreji ir tik lieli cīnītāji, ka nekas tos nespēj sagraut – no tā var tikai mācīties. Par spīti visiem draudiem un represijām, ko centās īstenot viņi spēja parūpēties arī par saviem mirušajiem tautiešiem un, spītējot padomju centieniem, tomēr godināja tos un izveidoja kapa vietas. Tas viss liecina par augsti attīstītu tautu, jo ir zināms, ka iekšēji degradējušās tautas var tikai iznīcināt – ja tauta būs augsti attīstīta, tā pārdzīvos jebkuras katastrofas.
Jāatzīst, ka sākumā, pirms sāku rakstīt referātu, biju domās, ka ebreji pēc tā visa klusiņām sēdēja savās mājās un baidījās no nākotnes, bet, lasot literatūru sapratu, cik daudz īstenībā tika darīts, kaut vai kultūras jomā – pagrīdes tikšanās un valodas apgūšanas, koru atdzīvināšana – tika darīts viss, lai viņus sadzirdētu.
Man radās arī priekšstats par to, cik lieli viņi ir savas zemes patrioti, jo dibinoties Izraēla valstij, daudzi gribēja aizceļot uz turieni un dzīvot mājās, lai gan, protams, daži palika arī Latvijas patrioti.
…
