E.Birznieka – Upīša „Pelēkā akmens stāsti” – ikdienas dzīves redzējums
1914.gadā iznāk E.Birznieka Upīša Pelēkā akmens stāstu cikls. Šie stāsti ļoti īpatnējā veidā parāda Birznieka-Upīša reālisma īpatnības. Labi šo ciklu raksturo Andrejs Upīts: „Birznieka-Upīša „Pelēkā akmens stāsti” pieder pie tā vislabākā un vērtīgākā, kas mums līdz šim radies tautas dzīves objektīvajos, reālos notēlojumos.” Savos stāstos autors tēlo vārdos neizteiktas un neizteicamas dvēseles mokas. Var runāt par traģiku viņa darbos, bet viņa darbu personāži nav traģēdiju varoņi. Viņi nav lieli un spēcīgi, viņi lielākoties nepretojas liktenim. Viņi ir klusi, padevīgi cietēji un tomēr ar lielu dvēseles cildenumu. E.Birznieka – Upīša daiļrades apcerētājs Roberts Klaustiņš uzskata, ka lielā mērā rakstnieka mākslas noslēpums meklējams viņa paša personībā, konkrētā pārdzīvojumā, kāds bijis rakstnieka dzīvē, kad viņš, ārstam nezinot, dzirdēja savas veselības diagnozi un to, ka viņam tika paredzēta nāve pēc gada. Rakstnieka psihē šis gadījums atstāja dziļas pēdas, un arī pār E.Birznieka – Upīša stāstu varoņiem klājas likteņa ļaunā zīme. Stāsti ir īsi, jo darbu pamatā ir mirkļa izjūtas. Bieži notikuma tēlojumu autors sāk no vidus un nemaz neizklāsta tā sākumu un beigas…