Pats E. Birznieks – Upītis atzīst: “Piederu pie tiem stāstītājiem, kuri mazāk nodarbojas ar fantāziju, bet vairāk pakļaujas dzīves īstenībai. Katram manam kaut visīsākajam tēlojumam ir pamatā kāds paša pārdzīvots notikums dzīvē vai arī dzirdēts un iekšķīgi stipri izjusts gadījums.” /3, 5/
Autobiogrāfisks raksturs ir „Nīnas pasaciņām”. Par šās grāmatas tapšanu autors stāsta: “Nīna ir tāda maza meitene, kura pat vēl lasīt neprot. Varbūt taisni tādēļ viņa tik ļoti mīl pasakas: katru dienu viņa vairākas reizes apprasās tēvam, vai tas vakarā viņai atkal stāstīs pasakas.
Vakaros viņa piebīda savu mazo gultiņu līdzās tēva gultai, atspiež elkonīšus spilvenā un gaida, kamēr apgulsies tēvs. Tad sākas pasaku stāstīšana.” /3, 5/
Bērniem veltīts darbs ir “Nīnas pasaciņas”. Tās radušās tai pašā laikā, kad uzrakstīta triloģija – 1922. gada vasarā.
Rakstnieks ar ģimeni dzīvojis Zeltenes Pakuļos, kur arī radis vielu savām jaukajām pasaciņām.
Ārēji līdzību dažviet var atrast ar rakstnieka tulkotajām Mamina – Sibirjaka “Lienītes pasakām” (piemēram, “Bērzs un egle”). Kārlis Egle kādā referātā šo līdzību akcentējis. Rakstnieks ir paskaidrojis, ka no Mamina - Sibirjaka nākusi ierosme uzrakstīt kaut ko tikpat labu arī Latvijas bērniem. Rakstnieka pirmā kritika bijusi viņa piecus gadus vecā meitiņa Nīna. Pasakas lasītas atpūtas brīžos pa vakariem, pēc tam dotas Andrejam Jesenam iespiešanai. Andrejs Upīts atzinīgi savā laikā novērtējis “Nīnas pasaciņas”.…