Elektroniskais paraksts, vienkārši runājot, ir rokas paraksta ekvivalents elektroniskajā vidē, ir juridiski saistošs un ir ar potenciālu būt drošāks pret viltojumiem nekā ierastais paraksts uz papīra. Juridiski Latvijā tas ir iedzīvināts Elektroniskajā dokumentu likumā. Tiesa gan, likumā ir noteikti daži izņēmumi, kur elektroniskais paraksts juridiski nevar aizstāt papīra parakstu (piemēram, darījumos ar nekustamajiem īpašumiem), kas drīzāk ir iestrādāti nevis tāpēc, ka elektroniskais paraksts tiktu uzskatīts par nedrošu, bet gan lai mazinātu krāpniecības riskus, kamēr šī tehnoloģija vēl nav pietiekami izprasta no lietotāju puses.
Fiziski tas izskatās kā viedkarte ar elektronisko čipu, kas izmantojama datoros, kas aprīkoti ar viedkaršu lasītājiem.
1.1.1. Jēdzieni
Ar terminu elektroniskais paraksts tiek saprasts jebkurš paraksts elektroniskā vidē, kas nodrošina "rokas parakstam" līdzīgas funkcijas neatkarīgi no izmantotajām tehnoloģijām (digitālais paraksts, uz biometriskajiem datiem balstīts paraksts, u.tml.).
Savukārt digitālais paraksts (ciparu paraksts), ir elektroniskā paraksta realizējums, ar publiskās kriptogrāfijas palīdzību (public key cryptosystem). Elektroniskais čips, kas atrodas uz kartes ir veidots tā, lai aizsargātu uz kartes esošo sensitīvo informāciju (privāto atslēgu) pret kopēšanu un nodrošinātu to, ka tā neatstāj viedkarti. Tādējādi visas sensitīvās darbības (dokumenta parakstīšana, autentifikācija) veic mikrodators (kartes čips), vispirms autentificējot lietotāju (PIN koda pieprasījums).…