Džuzepes Verdi operas, rakstības stils. Operas "Rigoleto" Džildas ārijas vokālās interpretācijas analīze

3.SKAŅDARBA INTERPRETĀCIJAS JAUTĀJUMI
3.1.Mūzikas izteiksmes līdzekļu loma tēla atklāsmē
Šī slavenā Dž. Verdi operas „Rigoleto’’ 2.c. Džildas ārija veidota ar divām it kā kontrastējošām daļām. Džilda – tā ir dvēseles skaidrība, pašuzupurēšanās, kas raksturīga tikai jaunībā. Vislielākā nozīme tēla atklāsmē ir melodijai, arī ritms ir ļoti svarīgs, un ārija pārsvarā sastāv no triolēm, kuras rada Džildas tēlam atbilstošo maigumu, trauslumu, tiekšanos pēc mīlestības. Kā arī pavadījumā 1., 2. periodā sastopamās astotdaļnotis, kuras rada mazliet smagnēju sirdspukstu efektu. Ārijas diapazons ir no e1-a2(tīra undecima). Diapazona plašums parāda lielos mīlas apvāršņus. Melodija (1.d.) 1.,2. perioda 1.,2. teikuma melodiskā līnija ir lejupejoša – nopūtu intonācijas, jo tiek atspoguļotas Džildas skumjas, smeldze, ko pastiprina minora skaņkārta. 1.,2. perioda 3. teikumā 1.,2. taktī melodija ir augšupejoša, jo Džilda apzinās mīlestības spēku, savas jūtas pret jaunieti, 3. taktī melodija ir lejupejoša un 1. periodā tiek pasvītrots vārds „sirds’’ ar fermātu, un šo vārdu Džilda pasaka divas reizes: „Sirds runāja, kaut lūpas klusēja.’’ Teksta nozīmīgums tiek sasniegts ar augstāko ārijas noti. 2. periodā jauneklis sola mīlestību, kas ir nozīmīgi, un nozīmīgums tiek parādīts ar forte dinamiku, augstāko noti ārijā, un Džilda ir noticējusi viņa mīlestībai.
…