19. gadsimts Eiropā ir bagāts ar pārvērtībām tautu un valstu likteņos. To raksturo revolucionāru un absolūtisma aizstāvju cīņas un kari. Itālijas vēsture, iespējams, ir visvairāk ietekmējusi visu Vidusjūras valstu kultūras un sociālo attīstību. Itālija vienlaikus ir viena no senākajām un viena no jaunākajām valstīm pasaulē, jo tikai 1871. gadā šo valsti veidojošās hercogistes un ķeizaristes apvienojās vienotā valstī. No visām ciltīm, kuras dzīvoja Apenīnu pussalā I gadu tūkstotī p. m. ē., īpaši var izcelt latīņus un sabīniešus, kuri 753. gadā p. m. ē. nodibināja Romu. Romas un tās apkārtnes iedzīvotājus sāka dēvēt par romiešiem. Stiprie, augstu attīstības līmeni sasniegušie romieši ilgstoši iekaroja citas pussalā mītošās ciltis un asimilēja tās. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Roma kļuva par varenāko valsti, kas apvienoja lielu daļu Eiropas un Ziemeļāfrikas, Mazāziju, Palestīnu un Sīriju. Taču 476. gadā pēc barbaru iebrukuma, Romas impērija sabruka. 756. gadā pussalas centrālajā daļā tika nodibināts pāvesta apgabals. X gs. beigās–XII gs. sāka veidoties itāliešu nācija un itāliešu valoda. Gadsimtiem ilgi par Apenīniem karoja lielākās Eiropas valstis. Atbrīvotās, atdzimušās un apvienotās Itālijas vārds cieši saistās ar itāļu tautai neaizmirstamo Dž. Garibaldi vārdu, kura sapnis bija apvienotā Itālija.
Pirmā pasaules kara laikā valsts cīnījās Antantes pusē, bet Otrā Pasaules kara laikā bija Vācijas un Japānas sabiedrotā. 1942.–1944. gadā Itālijā bija varena organizēta pretošanās. 1946. gada 18. jūnijā, pamatojoties uz referenduma rezultātiem, Itālija tika pasludināta par republiku. Pēc Otrā Pasaules kara politikā dominēja kristīgo demokrātu partija, kura 1945.–1981. g. un 1987.–1992. g. veidoja valdības. Visos varas līmeņos pieaugošā korupcija radīja izmaiņas vēlēšanu sistēmā. 1993. gada 4. augustā tika pieņemts pirmais likums par parlamenta vēlēšanām. Itālija bija starp tām valstīm, kas dibināja NATO un Eiropas Savienību.…
