Džovanni Bokačo ( Giovanni Boccaccio , 1313—1375 ) ir dzimis Parīzē, ilgu laiku dzīvojis un strādājis Neapolē, bet ir bijis cieši saistīts ar sava tēva, Florences tirgoņa, dzimto pilsētu. Arī « Dievišķās komēdijas » radītājs Dante, itāliešu renesanses ievadītājs, pēdējais viduslaiku un pirmais jaunā laikmeta dzejnieks, bija florencietis. Florence bija arī Bokačo laikabiedra Frančesko Petrarkas dzimtene.
Bokačo bija Florences tirgoņa un francūzietes „ārlaulības” dēls. Viņš piedzima Parīzē, kur viņa tēvs bija aizbraucis kārtot tirdznieciskus darījumus, bet vēl mazu viņu aizveda uz Florenci un Parīzē viņš vēlāk vairs netika bijis. Pēc tēva vēlēšanās jaunais Bokačo sākumā mācījās tirdzniecību, pēc tam tiesību zinātnes, bet juta pret tām tādu pašu riebumu kā Petrarka. Arī Bokačo kopš jaunības aizrautīgi studēja antīko rakstnieku darbus, bet atšķirībā no Petrarkas viņš ilgi atradās tēva varā un senos autorus varēja lasīt tikai vaļas brīžos. Iespējams, ka tieši tāpēc zināšanu līmenis antīkajā literatūrā un pat literārās latīņu valodas apguves pakāpe viņam bija ievērojami zemāka nekā Petrarkam Par to liecina Bokačo jaunības posma vēstules, kuras rakstītas viduslaiku latīņu valodā, kas maz līdzīga Cicerona valodai.
Kad Bokačo bija četrpadsmit gadu, tēvs to aizsūtīja uz Neapoli, kur viņš pavadīja savus jaunības gadus (1327—1340). Neapole tolaik bija liels feodāls centrs ar karaļa Anžū Roberta - Petrarkas drauga un labvēļa - grezno galmu. Roberts savā galmā pulcināja dzejniekus un zinātniekus, izveidodams Neapolē nelielu topošās humānisma kultūras centru. Jaunais Bokačo nodibināja pazīšanos ar Neapoles humānistiem, bet ar viņu starpniecību iekļuva arī galmā, kur guva lielus panākumus.
Laikā, kad Itālijā un visā Eiropā vērsās pašumā un uzplauka pilsētas, sevišķi izcila bija Florences rosme un bagātība. Vadmalas un zīda tirgotāji, naudas vīri, tā sauktie brangie, treknie ļaudis (popolo grasso), tekstilrūpniecu algotie strādnieki, čompi (ciompi), kuru streiki un dumpji iegājuši strādnieku kustības vēsturē, gvelfu un gibelīnu, tirgoņu un rūpnieku un feodālo aristokrātu cīņas — tas viss izcēlās, sadarbojās vai sacentās un asi kontrastēja Florencē. Vēlāk tur pie varas nāca baņķieri Mediči, un pilsētas slavu kopā ar rakstniekiem, filozofiem un zinātniekiem vairoja diženie renesanses gleznotāji, tēlnieki un celtnieki. Florence, itāliski Firenze, agrāk Florentia, ar savu izloksni kļuva par itāliešu rakstu valodas šūpuli. Atliek piebilst, ka visi pētnieki atzīmē Bokačo nopelnus dzimtās valodas izkopšanā.…
