Ar jēdzienu literatūras vēsture apzīmē gan literatūras vēsturisko attīstības procesu, gan arī literatūrzinātnes nozari, kas pēta šo procesu.
Kā zinātne literatūras vēsture var pētīt literatūras procesu no dažādiem aspektiem, piemēram, no nacionālā (latviešu literatūras vēsture, angļu literatūras vēsture u.tml.), hronoloģiskā (antīkā literatūra, viduslaiku literatūra u.c.).
Pie viduslaiku literatūras pieder visi literārie darbi, kuri uzrakstīti viduslaikos, t.i., no 4.-5. gadsimta (no Romas impērijas sabrukuma - 476.gadā) līdz 13.-15. gadsimtam. Viduslaiku literatūru iedala agrīnajā viduslaiku literatūrā (no 4.-5. gadsimta līdz 9.-12. gadsimtam) un klasiskajā viduslaiku literatūrā (no 9.-12. gadsimta līdz 13.-15. gadsimtam). Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda.
Lielākā daļa viduslaikos tapušā literatūra ir ar reliģisku saturu un tie ir teoloģiski darbi, kā arī daudzas himnas, hagiogrāfijas („svēto dzīves apraksts”) sasniedza tādu popularitāti, ka uzskata, to lasīja vairāk nekā Bībeli. Dzeju rakstīja, piemēram, Asīzes Francisks un franciskāņi. Vienīgais plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).
Viduslaikos populāra bija arī ceļojumu literatūra, kurā bija aprakstītas tālas zemes (bieži vien apraksti bija pārspīlēti vai nepatiesi).…