Pēc Amerikas Kontinentālās armijas uzvaras pār britu armiju, Amerikas Neatkarības karā (1775. - 1783.), 1789. gadā tika ievēlēts pirmais Amerikas Savienoto Valstu prezidents – Džordžs Vašingtons (1732. – 1799.), kas no 1775. gada bija izvēlēts kā Amerikas Kontinentālās Armijas komandieris. Viņš savai valstij kā prezidents nokalpoja divus, četru gadu, termiņus (1789. – 1797.). Savas, centrālās un kritiskās, lomas ASV dibināšanā dēļ, Vašingtons tiek dēvēts par „savas nācijas tēvu”1.
Viņa nodošanās republikānismam un pilsoniskās apziņas dēļ, izcēlās starp citiem pirmajiem ASV politiķiem. Laikabiedrs Tomass Džefersons viņu raksturojis kā: „ gudru, labu un lielu cilvēku vārda visplašākajā nozīmē”.
Vašingtona „ceļš” līdz prezidenta krēslam.
Vašingtons uzaudzis fermā Virdžīnijas štatā, ko divdesmit gadu vecumā mantojis (Mauntvērnonas muiža), iespējams tādēļ tik augstu vērtējis zemkopību kā nodarbošanos. Domājams šā iemesla dēļ kļuvis iemīlēts tautā.
Līdzīgi kā Napoleons I, Vašingtons savu politiķa karjeru jau sāka militārā dienesta laikā (tā sevi parādot kā lielisku stratēģi un vadoni), kad dienēja Amerikas Kontinentālajā armijā, kas cīnījās par ASV neatkarību, septiņus gadus ilgajā Neatkarības karā (1775. – 1783.). Savu komandiera prasmi kaujas laukā, Vašingtons bija ieguvis Franču un Indiāņu karā (1753. – 1763.). Tādēļ 1775. gadā, Otrajā Kontinentālajā kongresā viņš tika ievēlēts par Kontinentālās armijas virspavēlnieku. 1776. gadā Kontinentālā armija, Vašingtona vadībā, izspieda britus no Bostonas, taču nedaudz vēlāk cieta sakāvi Ņujorkā, kur Vašingtonu gandrīz pat sagūstīja. Taču tad 1776. gada 25. decembrī Vašingtons, savu 2400 vīru pulku, pārveda pāri Delavēras upei, pārsteidzot Trentonā esošo ienaidnieku ar negaidītu uzbrukumu.…
