Džordžones daiļradē izmantotā dabas simbolika

Ticians (Tiziano Vecelli). Pēc Džordžones nāves par Venēcijas skolas galveno meistaru kļuva Ticians (1477-1576). Džordžone lika Venēcijas dižrenesanses mākslas pamatus, turpretim uzplaukumu tā sasniedza Ticiana daiļradē. Viņš daudzējādā ziņā bija Džordžones darba turpinātājs. Tā, piemēram, Ticiāna daiļradē tālāku attīstību ieguva Džordžones iemīļotie , no literatūras un mitoloģijas aizgūtie sižeti, kā arī ainavas un portreti. Tāpat kā Džordžone, viņš daudz gleznoja kailu ķermeni. Un tomēr Ticiana mākslai ir cits raksturs. Džordžones darbiem raksturīgās romantisma un sapņainības vietā Ticiāna darbos redzam pasaulīgākas, vitālākas, dzīvespriecīgākas izjūtas. Vēl vairāk nekā Džordžone viņš piešķir krāsai galveno, organizējošo lomu, pie kam brieduma gadu darbos nonāk pie formas jaunas izpratnes, veidojot to nevis gaismēnās, bet krāsu attiecībās. Domājams, ka 90.gados viņš atbrauca uz Venēciju un iestājās sākumā mozaista Sebastjano Cukāti darbnīcā, bet pēc tam pārgāja uz Džentiles un Džovanni Bellini darbnīcu, kur viņš iepazinās ara Džordžoni un ap 1506.-1507. Gadu iestājās viņa darbnīcā un kļuva par Džordžones palīgu. Ticiana pirmie zināmie darbi – freskas, ko viņš darinājis kopā ar Džordžoni Vācu tirgotāju namā (1508), nav saglabājušies. Daudzās šā laika gleznās Ticians radniecīgs Džovanni Bellini un Džordžonem. „Čigānu madonnai” ir līdzīga arī „”Madonna ar ķiršiem” (1510-1511; Vīne, Mākslas un vēstures muzejs), kas izceļas ar bagātīgām, sulīgām krāsām un brīvām figūru kustībām. Pēc Džordžones nāves Ticians pabeidza dažus viņa darbus un uzņēmās izpildīt vairākus viņa pasūtījumus.