No 1819. līdz 1822. gadam Franklins devās savā personīgi pirmajā ekspedīcijā, tā bija sauszemes ekspedīcija no Jorkfaktori Hudzona līča līdz Koroneišenas līcim Ziemeļu Ledus okeānā. Viņš ceļoja pār Atabaskas un Greitsleivleika ezeru. Džona Franklina ieguvums no ekspedīcijas bija teritorijas, kuras tika iezīmētas kartē, tās bija daļa Koroneišenas līča piekrastes uz austrumiem no Kopermainas upes ietekas Kanādas ziemeļrietumos. Franklins ekspedīcijas gaitu apkopoja savā grāmatā ‘’ Apraksts par ceļojumu gar Polārās jūras piekrasti 1819., 1820., 1821. un 1822. gadā’’. Visumā Džona Franklina pirmā vadītā ekspedīcija bija samērā smaga, jo ekspedīcijas laikā tika zaudēti 11 no 20 ekspedīcijas dalībniekiem, lielākā daļa ekspedīcijas locekļu mira bada nāvē, lai izdzīvotu nācās ēst ķērpjus un ir pat ziņas, ka ekspedīcijas locekļi ēda savus ādas apavus. Neskatoties uz visām grūtībām un pārdzīvojumiem Franklina pirmā ekspedīcija tomēr deva lielu ieguldījumu ģeogrāfijā, tika veikti nopietni kartogrāfiski precizējumi un polārloka pētījumi.
Kad pēc ekspedīcijas Džons Franklins atgriezās Anglijā viņš apprecējās ar Eleonoru Annu Pordenu, tajā pašā 1823. gadā viņiem piedzima meita Eleonora Izabella, kura diemžēl 1825. gadā mira no tuberkulozes. Pēc šī traģiskā notikuma Franklins nolēma turpināt pētījumus Arktikā, viņa jaunā ekspedīcija bija daudz labāk apgādāta un tā tika nodrošināta ar divām buru laivām. Viņš ceļoja gar Ziemeļamerikas piekrasti uz rietumiem no Makenzi upes grīvas līdz Bičipointai (Aļaskā).…
