Nemieru, nenoteiktības un pārmaiņu laiks – brīnišķīga augsne vadības mākslās apguvei.
Pirmās domas par vadības būtību un pielietojumu radušās kaut kur Atēnu tirgus laukumā, ielās vai mājās, kad Ksenofonts pievienojās jaunu vīriešu pulciņam, kas pulcējās, lai uzklausītu sava laika – un, iespējams, visu laiku – ievērojamāko Atēnu filozofu.
Sokrats bija cilvēks ar ārkārtīgi izteiktu intelektu. Viņš uzstādīja sev uzdevumu dzīves noskaidrot sev un citiem cilvēkiem, kādi ir labas dzīves priekšnosacījumi.
Ksenofonts pats bija gan līderis, gan vadības mākslas apcerētājs. Viņš acīmredzami ir rakstījis sokratīsko dialogu formā, kuros Sokrāts ir viens no sarunas dalībniekiem. Ksenofonts ir aizguvis no Sokrāta – ka vadības māksla ir atkarīga no situācijas un no tā, vai līderim ir atbilstošas zināšanas.
Labam armijas vadītājam jābūt labam administratoram, lai armija būtu pienācīgi apgādāta ar bruņojumu un pārtiku. Cilvēki labprāt paklausīs tikai tiem, kurus uzskata par kvalificētākiem un zinošākiem, nekā viņi paši varētu būt.
Profesionālas vai tehniskas zināšanas ir priekšnoteikums, lai noturētu vadības atbildības grožus.
Cilvēka darbība ir trīs galvenās autoritātes formas: autoritāte, ko iegūst amata vai ranga dēļ; autoritāte, kas iegūta personīgo īpašību dēļ, un autoritāte zināšanu dēļ.
Līderis ir pilnīgi bezpalīdzīgs bez stingrības un nelokāmības. Vājš līderis parāda, ka viņa daudz negodīgākie padotie var viņu izmantot.
Ir ļoti svarīgi, ja cilvēki sastopas ar grūtībām vai briesmām: tie cer, ka vadoņi arī riskēs un uzņemsies tās pašas grūtības, kādas nākas izbaudīt viņiem, - vai vismaz izrādīs vēlmi to darīt.
…