Dzīvu cilvēku un līķu daktiloskopēšana

4.Līķu daktiloskopēšana.
Tiek veikta morgā pēc visu lietisko pierādījumu izņemšanas. Daktiloskopēšanai izmanto melnu tipogrāfijas krāsu vai arī speciālus krāsas spilventiņus un speciālus veltnīšus krāsas uzlikšanai uz pirksta, par palīglīdzekli nospiedumu iegūšanai izmanto sērkociņu kārbu, ēdamkaroti, apavu lāpstiņu vai citu atbilstīgu priekšmetu. Līdzīgi kā ar dzīvu cilvēku, arī līķa rokas pirms daktiloskopēšanas ir jānomazgā. Nospiedumi iegūstami līdzīgā veidā.
Daktiloskopēšana rada grūtības, ja līķa āda ir macerēta (audi ir atmiekšķējušies). Tādos gadījumos nepieciešams amputēt rokas delnas ar pirkstiem. Gadījumā, ja epiderma no pirkstiem ir nogājusi pavisam un nav vairs atrodama, tad ir jāveic īpaša procedūra, kurā izmanto kaulu taukus, spirta un ētera maisījumu, vārāmglāzi, smilšu sildkannu un ķīmisko termometru.
Gadījumā, ja līķis ir mumificēts (sažuvis), tad: amputēto delnu ar pirkstiem uz vairākām dienām ievieto ūdenī ar antiseptisku vielu, līdz āda uz pirkstiem piebriest līdz vajadzīgajai kondīcijai un pēc tam daktiloskopē kā macerētu ādu.
Miruša cilvēka daktiloskopēšana no eksperta prasa papildus atbildību, rūpību un precizitāti, jo, atšķirībā no dzīva objekta, šo atkārtot nevar.

Secinājumi
Daktiloskopijas kā kriminālistiskās tehnikas vēsture ir salīdzinoši nesena- par pirmsākumiem uzskatāms 1891.gads, vēlāk to nedaudz uzlaboja krievu zinātnieki, un tad tādā versijā šī tehnika tiek izmantota arī Latvijā.
Daktiloskopiskajai ekspertīzei ir universāls raksturs, proti, to var izmantot dažādu, atšķirīgu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, aizdomās turamo personu un iespējamo vainīgo identifikācijā.
Gan dzīva, gan miruša cilvēka daktiloskopēšanā jāievēro stingra precizitāte un rūpība, pretējā gadījumā iegūtais rezultāts būs nederīgs, turklāt- mirušu cilvēku iespējams daktiloskopēt tikai vienu reizi.

…